Vietalvietim Arnim Kiseļevam dzimšanas diena ir skaistā laikā, kad svinam gada gaišākos svētkus. Šogad tie gan, visticamāk, nebūs balti, bet tas nekas, jo pozitīvo noskaņu un svētku izjūtu taču radām mēs paši.
Studēt nebija lemts
Arni sastopu darbā. Šobrīd viņš kopā ar kolēģiem aizņemts būvdarbos, bet pamatā strādā metālapstrādes uzņēmumā “ARA Kalnozols” kaimiņos — Bērzaunes pagastā. Arnis piebilst, ka laika gaitā daudz ko iemācījies. Laukos citādi nevar. Sadarbība ar uzņēmuma vadītāju Raimondu Aizstrautu Arnim aizsākās jau pirms krietna laika, un no strādniekiem te viņš ir visilgāk. Savulaik vietalvietis apguva tehniķa mehāniķa arodu Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā. Viņu allaž saistījis darbs ar metālu, un šī interese nav zudusi joprojām.
— Gribējās jau arī studēt, bet tolaik ģimenē bija smags laiks, jo aizsaulē aizgāja tēvs, un māte mājās saimniekot palika viena. Vajadzēja palīdzēt, un es izlēmu palikt Vietalvā, — stāsta jubilārs.
Audzē pašu priekam
Paralēli savam tiešajam darbam viņš piemājas saimniecībā audzē graudus. Kā pats atzīst — savam priekam, jo arī laukkopība ir sirdij tuva. Turklāt zeme ap māju tik un tā jāapkopj. Graudaugu lauki vietalvietim ir apmēram 25 hektāru platībā. Tik daudz, lai pats ar visu tiktu galā. Lai saimniekotu plašāk, jābūt jaudīgākai tehnikai, un arī laika šai nodarbei jāvelta vairāk. Kāda raža? Arnis atzīst — laba. Izaudzēto viņš pārdod turpat pagastā, tāpēc arī pielāgojas pircēju prasībām — sēj auzas, kviešus, šogad pamēģinājis arī tritikāli. Kā jau laukos, savām vajadzībām savulaik turētas arī govis un mājputni, bet pamazām no tā atteikušies. Pāris cūku gan barojot, bet liellopu vairs nav.
Arī Arņa sieva Ilze ir vietalviete. Viņa strādā tirdzniecībā. Ģimenē aug divas meitas — Dagnija un Jogita. Vecākā mācās Pļaviņu novada ģimnāzijas 10. klasē, bet otra — 8. klasē turpat Odzienā. Abas aktīvi darbojas dažādos pulciņos, dzied un dejo. Tēvs atzīst, ka meitenēm, kā daudziem lauku bērniem, patīk pilsēta, bet arī dzimtais pagasts ir tuvs. Laiks rādīs, kas viņas saistīs vairāk. Pagaidām meitenes mācās un par nākotni nedomā. Arī Arnis neatceras, ka bērnībā būtu sapņojis par kādu noteiktu profesiju. Tomēr allaž zinājis, ka vēlas iegūt izglītību labā skolā. To viņš vēl arī saviem bērniem.
Joprojām atceras ar smaidu
Jubileja Arnim ir Otrajos Ziemassvētkos, un šogad tā būs apaļa — 40. Šo notikumu viņš parasti atzīmē ģimenes un draugu lokā, bet lielākoties apvieno ar Ziemassvētku svinēšanu. Tad ciemos atbrauc māsa no Rīgas, kur viņa strādā par ķīmijas skolotāju.
— Svētkus svinam līdzīgi kā citās ģimenēs. Lielākus vai mazākus pārsteigumus sagādā bērni ar saviem pašdarinātajiem apsveikumiem un dāvanām. Reiz, kad meitas bija mazākas, vecākā pārģērba mazo māsu par Ziemassvētku vecīti ar bārdu, un mums, pieaugušajiem, vajadzēja deklamēt dzejoļus. Tas mums bija tāds pārsteigums! Tagad to atceramies ar smaidu. Šogad Ziemassvētki būs klusāki, jo nesen mūžībā aizgāja sievasmāte, — stāsta Arnis.
Brīvos brīžus ģimenei patīk pavadīt kopā. Šogad būts rodeļu trasē Siguldā, izstaigāts piedzīvojumu parks “Tarzāns”. Ar vecāko meitu izmēģinājuši arī sarežģītāko trasi. Uz ārzemēm gan visiem kopā pagaidām nav izdevies aizbraukt. Arnim saistībā ar darbu vairākas reizes gadā jādodas uz Zviedriju, tāpēc domā, ka ceļojumā uz Stokholmu viņš reiz varētu braukt kopā ar ģimeni.
