Sērenes pagasta Liepjāņu brāļu kapos 8. maijā pulcējās tie, kuri vēlējās godināt Otrajā pasaules karā kritušo piemiņu. Viņu
vidū — 20 kara veterānu no Aizkraukles un Jaunjelgavas.
Sievas un vīri cienījamos gados, sirmām galvām asarām acīs atcerējās karā piedzīvoto. Katru gadu viņu paliek arvien mazāk. Kara veterāni atgādina mums visiem, ka pasaulē nav nekā briesmīgāka par karu. Un nav svarīgi, kurā ierakumu pusē katrs karojis.
Kritušo kapu kopiņas noklāja ziedi, skanēja kara laika dziesmas. Veterāniem pasniedza nelielas piemiņas veltes. Vietējie pašdarbnieki un Aizkraukles 1. vidusskolas skolēni sniedza nelielu koncertu. Pasākums vakarā turpinājās 1. vidusskolā.
Viens no veterāniem, bijušais aizkrauklietis, tagad rīdzinieks, Nikolajs Grīnvalds, kuram jau apritējis 90 gadu, “Staburagam” atklāja, ka ir arvien grūtāk atbraukt uz piemiņas pasākumu, tomēr šajā dienā viņš cenšas būt kopā ar savējiem.
— Mūsu, kara veterānu, atlicis vairs pavisam maz. Par sevi brīnos — lai gan esmu pieredzējis karu un nodzīvojis tik garu mūžu, veselība vēl turas, vienīgi spēka reizēm pietrūkst, — saka Grīnvalda kungs, kurš neatkarīgās Latvijas laikā bijis aizsargs, tad iesaukts Sarkanajā armijā un kā mīnmetējnieks karojot nokļuvis līdz Berlīnei. — Nevienam nenovēlu piedzīvot karu. Mani laikam sargāja augstāki spēki, jo ne reizi vien blakus sprāga mīnas, pat snaiperis trīs reizes man šāva, bet brīnumainā kārtā netrāpīja. Kara laikā neguvu ne skrambiņu, taču ļoti daudzi gāja bojā un neatgriezās. Viņus vajag atcerēties.
