Beidzot man būs citādi svētki. Labākais, ka Indriķa radi nebrauks ciemos, un man uzreiz būs jūtams ekonomiskais kāpums. Viņi vienmēr tik daudz ēda, un es jau arī negribēju nabadzi tēlot, galdus saklāju kā kungiem. Bet tagad man Lieldienu rīts būs mierīgs un svētlaimīgs — droši vien tāda sajūta ir tikai paradīzē. Esmu stingrās kartības piekritēja — divu metru distanci ievērojam arī mājās. Likums paliek likums. Galvā uzlikšu savu lielo platmali, uzlikšu masku, uzvilkšu cimdus un jutīšos kā Anglijas karaliene. Indriķis vairs neburkšķēs, ka skrienu uz baznīcu. Mēs sēdēsim katrs savā galda galā, ierobežojošo attālumu pat pārpildīšu par pusmetru, jo galda garums ir 2,5 metri. Es tik neesmu izdomājusi, kā olas no bļodas labāk Indriķim pasniegt — pamest vai aizripināt. Tas viss notiks lēni jo lēni, nepiespiestā atmosfērā. Es jau Indriķim teicu: lai kādi vīrusi nāks, mēs svētkus svinēsim un olas ēdīsim!
Izabella
