Neretietei Līgai Šteinai dzimšanas diena ir 25. jūnijā. “Mana dzimšanas diena ir tad, kad visi ciemiņi trīs dienas nolīgojuši un brauc prom,” smej jubilāre.
Neretietei Līgai Šteinai dzimšanas diena ir 25. jūnijā. “Mana dzimšanas diena ir tad, kad visi ciemiņi trīs dienas nolīgojuši un brauc prom,” smej jubilāre.
Rasa un ugunskuri tagad savādāki
Līgas kundze stāsta, ka viņas bērnībā Līgosvētkus svinējuši savādāk nekā tagad: “Dzīvojām lauku mājās un līgojām kopā ar kaimiņiem. Katru gadu kūrām lielus ugunskurus, ēdām mājās gatavotu sieru un pīrāgus. Atceros, bērnībā ļoti priecājāmies par šo vasaras saulgriežu nakti, jo vecāki ilgi ļāva palikt nomodā. Sievas zināja daudz skaistu līgodziesmu, kuras skandēja visu nakti. Vecāmāte Jāņu dienas rītā lika mums skriet basām kājām rasā un nomazgāt arī seju, lai būtu veselīga āda. Mūsdienās Jāņi vairāk izvērtušies ģimenes ēšanas un dzeršanas svētkos, esam aizmirsuši dziedāt, jo reti kurā sētā var dzirdēt līgodziesmas, vienkāršāk atskaņot mūzikas ierakstus.”
Lielā “tautas staigāšana”
Līgas Šteinas mājās Neretā katru gadu Līgosvētkos sabrauc viņas bērni — meitas Laila, Lita, Zane un dēls Madars ar ģimenēm, arī Rīgas radi un bijušie klasesbiedri. “Nav bijis nevienu Jāņu, kad māja būtu tukša un nebūtu ciemiņu. Vienmēr ir lielā “tautas staigāšana”,” smej jubilāre. Viņa esot pieradusi, ka šajos svētkos reizē svin arī viņas vārda un dzimšanas dienu. “Ja man dzimšanas diena būtu citā laikā, tik daudz ciemiņu nekad nesabrauktu, bet tagad visi ir klāt. Man patīk, ka visus svētkus varam nosvinēt kopā.” Jautāju, ko jubilārei nozīmē Līgosvētki: “Tā ir gaidīšana un gatavošanās uzņemt ciemiņus. Tas ir kaut kas līdzīgs, kā, gaidot bērnu, ir satraukums un neziņa, kas notiks. Reizēm ir bijis tā, ka pašā Līgovakarā, kad jāsāk svinēt, pārņem liels nogurums un nav spēka lustēties. Visa nedēļa man paiet domājot, ko likšu galdā, kas vēl svētkiem jāsagatavo. Mana māte visu mūžu cepa garšīgas tortes un svētku pīrāgus, bet man gan to neiemācīja. Pagājušajos svētkos man uzdāvināja jaunu elektrisko plīti, tāpēc tagad cītīgi mācos gatavot. Draudzenes smej, ka visu mūžu neesmu tik daudz laika pavadījusi gatavojot, kā pēdējā gada laikā, kopš man ir jauna plīts.”
Apnīk krelles, uzdāvina dēlu
Jubilāre atceras, ka dažkārt bērni viņu piemānījuši, sakot, ka visi brauks līgot citur. “Viņi zina, kā es gatavojos un uztraucos, tāpēc nolēma atbraukt man nezinot, lai es varu atpūsties un nedomāt par viesu uzņemšanu. Tas man bija svētku pārsteigums. Taču lielākā dzimšanas dienas dāvana man ir dēls, kurš arī dzimis 25. jūnijā.” Viņas krustmāte toreiz pat uzrakstījusi veltījumu ar vārdiem: “Līgai apnikušas dzimšanas dienā dāvinātās vāzes un krelles, tāpēc viņa ņem un uzdāvina sev dēlu.” Ikdienā Līgas kundze ir stingra vecmāmiņa abiem mazdēliem — Naurim un Tomam, kuri dzīvo pie viņas. Jubilāre stāsta, ka labi saprotas ar abiem puišiem, taču viņai ir stringra roka, un vaļības Līgas kundze nepieļauj: “Pavasarī bija grūtības mācībās, un es teicu, ka visu izstāstīšu mammai, ja puika nesaņemsies, taču mazdēls Toms man mierīgi atbildēja, lai es neuztraucos, jo viņam jau pašam sava dzīve vēlāk būs jādzīvo. Abi mazdēli vasaras brīvlaikā atraduši darbu, un es ar to ļoti lepojos.”
Greizsirdība aiz puķu krūma
Vasarā Līgas kundze daudz laika pavada dārzā, kamēr visu izravē un aprušina puķudobes, paiet vairākas stundas. Tiklīdz viņa sāk strādāt dārzā, klāt ir arī viņas draugi — kaķene Frīda, suņuks Žanis un pundurtrusis Džilis, kurš vasaras pavada savā vaļā dārzā. “Cik viņi ir greizsirdīgi viens uz otru! Visi trīs cīnās par manu uzmanību. Reiz Džilis sadūšojās un pienāca man klāt, taču Žanis acumirklī metās viņam virsū un riedams iedzina krūmā. Es dārza otrā malā saucu sunim, lai pārstāj, bet viņš no vecuma jau palicis kurls,” stāsta Līgas kundze. Ikdienā viņa ļoti daudz ada un auž. Cimdi, zeķes, adīti galdauti un sedziņas, austi grīdceliņi, sienassegas un dvieļi — tas viss ir Līgas kundzes roku veikums: “Es visu laiku darbojos, ne mirkli nesēžu dīkā. Mājās gan pašai nav gandrīz nevienas sedziņas, jo visas esmu uzdāvinājusi citiem.
