Septembris – silu, viršu, Miķeļu jeb rudens mēnesis. Lūk, cik ražīgs vārdu birums ražīgam mēnesim!
Septembris – silu, viršu, Miķeļu jeb rudens mēnesis. Lūk, cik ražīgs vārdu birums ražīgam mēnesim! Bet tautas ticējumi vēsta: kāds laiks septembrī, tāds būs arī martā, silts septembris – ziema bez sniega, savukārt septembra pērkoni sola biezu sniega segu.
14. septembris bija viena no gada daudzajām Krustainēm, dažkārt dēvēta arī par Lielo Krustdienu. Tautasdziesma vēsta: “Krustdienā vārrdu liku/Pērnajām telītēm.” Tātad – tas bija laiks, kurā, ziemai tuvojoties, izlēma, kuras teles paturēt ganāmpulkā. Ar šo dienu saistās arī ticējums, ka tad visas čūskas atgriežoties pie Čūsku mātes, tātad – gatavojas ziemošanai.
Septembra lielākie svētki – Miķeļi – 29. septembris. Līdzīgi Jurim un Mārtiņam Miķelis bija zirgu patrons, arī labības audzētājs. Tas iezīmēja ziemas sākumu. Uz vasaru derētiem kalpiem šī bija pēdējā darbadiena. Šai dienā vecos laikos kāva gaili vai cāli un ziedoja Miķelim. Visai ražai vajadzēja būt zem jumta, uz lauka drīkstēja palikt tikai kāposti. Tāpēc Miķeli svinēja lepni – kāva cūku vai aitu, skābēja kāpostus, brūvēja alu. Šajā dienā bija arī dažādas izdarības, piemēram, ja meita gribēja zināt, kādas viņas izredzes apprecēties, viņai bija trīs reizes jāskrien ap cūkkūti, tad jāpieklauvē pie durtiņām un jāklausās: ja kuilis atrukšķēs – vīrs būs, ja ne – jāiztiek šo gadu bez vīra. Ticējumi vēsta: ja Miķeļdienā auni badījās, būs gaidāmi kari; ja Miķeļa vakarā, lopus mājās pārdzenot, kādai govij mutē vēl bija zāles kumšķis, sprieda, ka lopiem barības pietikšot līdz pavasarim. Miķelī vēroja, no kuras puses pūš vējš: Ziemelis vēstīja siltu un dziļu, Dienvidis – siltu ziemu. Silta ziema bija gaidāma arī tad, ja Miķelī lija. Cik nedēļu pirms Miķeļa nodzeltēja lapas, tik nedēļu pirms Jurģa uzdīgšot zāle.
