Aizkraukliešu Sandas un Armanda Kasparānu ģimenē aug divi bērni — Ieva (6) un Māris (5). Bērni Lieldienas vispirms nosvin bērnudārzā, tāpēc ir lielākie padomdevēji, kādas tradīcijas jāievēro, piemēram, Ieva zina, ka Lieldienu rītā pirms saules lēkta meitām jāapēd 13 dzērveņogu, lai vaigi būtu tikpat sārti kā dzērvenes.
Zaķis “dēj” arī šokolādes olas
Sanda un Armands stāsta, ka līdz ar bērnu ienākšanu ģimenē svētki kļuvuši citādāki, pirms tam to svinēšanai ne vienmēr pievērsuši tik lielu uzmanību. “Lieliski, ka bērni bērnudārzā pārrunā latviešu svētku svinēšanas tradīcijas, iet rotaļās, gatavo priekšnesumus, dzied un dejo. Bieži ir tā, ka bērni paziņo, kas svētkos mums būs jādara un kāpēc, pamatojot: audzinātāja tā teica,” stāsta Sanda.
Ģimenei izveidojusies tradīcija katru gadu Lieldienas sagaidīt Jersikā, kas ir Sandas dzimtā puse un kur dzīvo viņas mamma. Tur satiekas ģimene, Māris un Ieva ar brālēniem un māsīcām dodas kopīgos Lieldienu olu meklējumos dārzā: kurš atradīs vairāk olu. Bērni gan zina, ka Lieldienu zaķis “dēj” ne tikai “parastās”, bet arī šokolādes olas, kas viņiem garšo vislabāk. Lielākais ģimenes kārumnieks Māris tādas varot apēst kaut simt, ja vien vecāki ļautu.
Augšāmcelšanās laiks
gan cilvēkam, gan dabai
Sanda un Armands atceras, ka bērnībā svētkos arī gājuši uz baznīcu. “Nupat pārrunājām, ka mūsdienās kristietība ļoti cieši savijusies ar senlatviešu tradīcijām. Jēzus Kristus augšāmcelšanās laiks ir savijies ar mūsu senču ticējumiem par to, ka šajā laikā dienas kļūst arvien garākas. Saulīte mūs jau modina agri rītā, jo istaba ir austrumos, kļūstam možāki un dzīvespriecīgāki. Lieldienas ir augšāmcelšanās laiks gan cilvēkam, gan dabai, jo šķiet, ka līdz ar pavasara atnākšanu kļūst vieglāk elpot,” stāsta Sanda.
Ģimene atceras Lieldienas, kad bija uzsnidzis sniegs, tāpēc laukos Lieldienu zaķis olas bija paslēpis sniegavīrā, savukārt citu gadu ap Lieldienām bērni saslimuši, tāpēc nekur nebraukuši. Tad Lieldienu rītā olas bērni atraduši “piedētas” dzīvoklī, pat tēta kurpē. Šogad pirms svētkiem vecmāmiņa bērnus brīdinājusi, ka laukos sunim Dadzim esot iegaršojusies šokolāde, tāpēc šokolādes olas būs dārzā jāmeklē ļoti ātri, citādi tās pirmais atradīs suns.
Krāsošana — pilna
pārsteigumu
Kasparānu ģimene olas krāso ar dabas materiāliem, izmantojot sīpolu mizas, pirmos pavasara ziediņus, zāles stiebriņus, dažādus graudus un putraimus. Sanda stāsta, ka bērniem vecmāmiņa iemācījusi, cik skaistas olas var nokrāsot ar mellenēm, derot gan saldētas ogas, gan ievārījums. Ģimene eksperimentējusi, arī vārot olas biešu sulā un tējas uzlējumos, taču rezultātu neuzskata par visai veiksmīgu. “Olu krāsošana ir pilna pārsteigumu. Vispirms oliņas samitrinām, tad pietinam klāt salasītās lapiņas, paviļājam olu putraimos. Lielākais prieks ir tad, kad no lupatiņām jāattin izvārītā oliņa un ieraugām, kas mums ir iznācis. Tinam vaļā un brīnāmies,” stāsta Sanda.
Ģimene arī ikdienā iecienījusi olu ēdienus, piemēram, tētis Armands omleti labprāt ēstu katru vakaru, savukārt bērni iecienījuši “gogelmogeli”. Ieva stāsta, ka viņai labāk garšo olas baltumi, bet dzeltenumus atdod mammai, bet, pats interesantākais, viņa vārītu olu ēd ar cukuru. Vecāki smej, tikai Lieldienās meita nosolījusies ēst olu ar sāli, citādi, ēdot ar cukuru, visu gadu būs jāmelo.
