2. decembrī svinīgi iedegs Aizkraukles pilsētas svētku egli. To meklēt sāka Kokneses mežos, bet piemērotu koku atrada otrpus Daugavai — Sunākstes apkaimē. Svētku koku meklēja trīs stundas. Kā tas notika?
Kokneses pusē nav
“Uz mežu, uz mežu, zāģis, cirvis ratos…” — nāk prātā melodija, bet ir pavisam citādi kā dziesmā. 23. novembrī dienas uzdevums ir vien egli atrast, zāģēs to šodien, 29. novembrī. Aizkraukles novada pašvaldības izpilddirektors Einārs Zēbergs piekodina — egle jāatrod lai vai kas, nav variantu! Kopā ar viņu Aizkraukles pilsētas galveno svētku koku lūkot brauc divi vīri no “Aizkraukles KUK” — Ivars Sekacis un Voldemārs Ciematnieks. Pēc īsas diskusijas vīri nolemj, ka jābrauc uz Kokneses apkaimes mežiem, jo tur vienai jābūt. Reiz palika nenozāģēta. Braucam!
Netālu no Aizkraukles dzelzceļa stacijas tuvu sliedēm tiek pamanīta egle. Tā jāredz tuvāk. Svarīgi, lai koks aug vietā, kur var piebraukt smagā tehnika — autoceltnis. Ceļš līdz skujkokam ir grubuļains, bet tie ir viegli pārvarami šķēršļi, Ivara vārdiem sakot, pupu mizas. Kā pa sviestu iet, līdz nonākam pie neliela grāvīša, tad ceļš jāmēro kājām. Grāvītis nav problēma, var aizbērt, spriež kungi. Egle ir zaļa, kupla. Iespējams, mazliet līka vai slīpa, īsti nevar saprast. Vienā pusē zari veido mazu vēderiņu, bet pats galvenais — galotne nav slaika, čemurs. Ir tukši zari, koku ilgi pētīdams, nokritizē Voldemārs. Egle nav izcila, bet bada laikā ņemama, visi nospriež. Nu uz Koknesi! Tomēr Ivars ir apņēmības pilns, jāizstaigā visi iespējamie ceļi, pa kuriem dzelzceļa egli vajadzības gadījumā varētu izvest. Pērn gūta mācība, smagā tehnika iestiga, vajadzēja iesaistīt traktoru, lai izvelk.
Kokneses apkaime. Tālāk, tālāk, Ivars norāda šoferim. Ragāļu ezers paliek pa labi, vēl brītiņu palīkumojam pa meža celiņiem, tad šoferis stāj malā, jābūt. Tomēr egles nav! Ir sēnes un celms, kur agrāk tā augusi, un viss! Braucam tālāk, bet šoferim piekodināts to darīt lēnām, jo, iespējams, starp eglēm kā slotām ir īstā. Tomēr vilšanās, šai pusē svētku koka nav. Tad nu uz Daudzesi!
Kas atslēgs vadus?
Daudzesē aiz baznīcas iegriežamies celiņā pa kreisi. “Pa fikso” egli var atrast vien tad, ja kāda no privātpersonām to piedāvā. Tad atliek vien aizbraukt un nozāģēt, darbs padarīts, bet citādi egles meklēšana ir depresīvs pasākums — saka Einārs. “Te brauc lēnām. Brauc lēni, tev saka!” azartisks ir Ivars, ieraudzīdams potenciālo svētku daiļavu. Tomēr, aplūkojot tuvāk, tā ir līka, retiem zariem, bet caurumi aizlāpāmi. Vien skāde, pie koka nevar labi piekļūt. Dziļāk ir vēl viena egle, un Einārs priecīgs uzelpo: “Beidzot kārtīgas Zemgales egles!” Ir cerība, ka meklētais Ziemassvētku koks šai pusē būs, zaudēta stunda, to lūkojot Kokneses apkaimē. Vien jautājums — kā skujkoku dabūt ārā? Pa zemi vilkt riskanti, var sabojāt zarus. Parasti koka ciršana ir saudzīga — to ar “krānu” pietur un nozāģē, saudzīgi atved. Vīri spriež, ka traktors brikšņus izbrauks, pat “neieklepojoties”, vien mazliet jāizcērt krūmi, bet skujkoks teicams — zaļš, kupls. Visticamāk, aug privātīpašumā, būs jāuzmeklē tā saimnieki, jārunā par egles pirkšanu. Ieminos, ka daudzviet egli liek kopā no vairākām mazām. Ivaram mana doma patīk, un viņš atzīst, ka šādu priekšlikumu jau sen piedāvājis. “Padomājiet no ekoloģijas viedokļa, kas ir labāk — vai nogriezt vienu vai 300 mazas?” mūs pārliecina izpilddirektors, skaidrodams, ka aplami domāt, ka mazās egles var tā vienkārši kā sēnes mežā salasīt.
Uz priekšu meklējumos! Ivaram ir aizdomas, ka drīz parādīsies viena ņemama egle, bet tās kā nav, tā nav, tāpēc šoferis uzņem ātrumu, bet Ivars kušina: lēnāk, lēnāk, citādi nevar ieraudzīt. Un tad skan komanda — atpakaļ! Atpakaļ! Voldemārs klausa. Un egle patiešām ir. No tāluma šķiet maza auguma, bet, tā kā aug grāvja malā, patiesībā ir garāka, kā šķiet, vērojot no tāluma. Viens sāns “tuč, tuč” plikāks, otrs ideāls. Ivars noteic: “Egle ir skaista!” Īpaši uzsverot vārdu “skaista”. “Ņemt var,” nosaka arī Einārs, vien bažas, vai “krāns” tiks apakšā, jo tuvu ir elektrības līnija. Vadus atslēgs! Ja negribēs “Sadales tīkls”, paši atslēgs, pajoko vīri.
Beidzot īstā
Diskusijas par to, kura egle daiļāka, nerimstas ilgi, tās apklust vien tad, kad radio sāk cilāt valsts budžeta jautājumus. Visi pieklust, klausās, bet tikmēr automašīna slīd garām Tīrajam purvam uz priekšu dziļāk mežā. Egles viena pēc otras “skrien” mums garām. Sūnainas, plikucītes, dzeltenas, mazas augumā, nesimetriskas. Ivars stāsta, ka pa šo ceļu egles lūkot nav braukts desmit gadu, tāpēc kaut kam te ir jābūt. “Šitā!” kāds izsaucas, un visi kā viens sajūsmā novelk — oho! Tomēr prieks nav ilgs, jo kā bulta atskan — “Neder! Divas galotnes!” noskalda Einārs. Tās pamanīt var tikai, ja labi ieskatās. Bet, ja ar savilcēju savilktu, tad neviens gailis pakaļ nedziedātu, jo koks kā zīmēts — perfekts, apaļš, zaļš, skaistiem zariem un treknām skujām. Veselīga egle, bet atskan Ivara skarbais: “Neder!” Dažus metrus tālāk aug cita. Perfekta! — ir verdikts. Esam atraduši vietu, kur negausīgi zāģēt visas pēc kārtas, priecīgi ir vīri. Arī lielākais egļu kritizētājs Ivars ir lepns un atzīst, ka egli bija pamanījis jau pirms desmit gadiem, kad bijis skaidrs, koks būs svētkiem. Proti, gada laikā skujkoks var izaugt 40 cm garš. Gandarījumu un prieku neslēpj neviens, jo trīs stundu laikā ir atrasts svētkiem derīgs koks. Tomēr Ivars aicina doties uz priekšu, neba pa to pašu ceļu mājup brauksim. Domāts — darīts. Biezoknis. Biezoknis. Purvs. Mazas egles. Nesmukas. Stirnas. Slīkšņa. Skaista egle, bet maza. Un atskan Ivara — stop! Kāpjam ārā. Ir apaļa, zaļa, ņemama, bet Ivars ir pikts: “Beidziet muļķoties, braucam uz priekšu!”
Stop! Beidzot ir! Īstā! Skaista, kupla, zaļa, augumā branga — koku liela Einārs. Neviens neteiks, ka punduregle atvesta. Turpat vēl viena. Un neticami — vēl viena! Var gāzt pusmežu ārā, ja grib, jo visas eksperti atzina par derīgām un īstām. “Uz priekšu,” saka Ivars. “Kur?” atskan autovadītāja jautājums. “Uz māju!” gandarīts ir Ivars, bet vēl pa ceļam vērtē: plikucīte, maza, nesmuka, retiem zariem. Tā vēl divas atradām un izkāpām, bet viena nebija pietiekami glīta, otra — sūnaina. ◆
