Aizritējušās Ziemassvētku un Jaunā gada brīvdienas ne vienam vien atmiņā palikušas ar pilniem galdiem, smagu kuņģi un pārlieku jautrību, bet arī interesantāku gadījumu, kāds parasti ikdienā nenotiek.
Svētku brīnums
Decembra sākumā Irēnas kundzei pazuda Murīte. Tas bija kaķis, ko viņa savulaik bija izglābusi no klaidoņa titula. Pareizāk sakot, viņš pats izvēlējās sev saimnieci, jo nevienam, izņemot Irēnas kundzi, rokās nedevās. Lieki piebilst, viņš bija pilntiesīgs ģimenes loceklis, bez kura līdzdalības nenotika neviens pasākums. Un tad Murīte pazuda. Pusdienlaikā izgāja no mājas un vairs ne ziņas, ne miņas. Divas nedēļas Irēna kundze katru vakaru velti sauca savu Murīti, apklaušināja visus kaimiņus, līdz beidzot samierinājās ar likteni — nosprieda, ka viņa aizgājusi uz labākiem medību laukiem, jo bija jau cienījamā vecumā. Ziemassvētku rītā Irēnas kundze ar mazmeitiņu gāja pastaigā. Viņa vecmāmiņu veda pa pašas izvēlētu maršrutu — šoreiz uz mājas otru pusi. Irēnas kundze vai apjuka — tur uz sliekšņa sēdēja viņas Murīte un ņaudēdama nāca saimniecei pretī. “Tas ir mans lielais Ziemassvētku brīnums, ko uzdāvināja mazmeitiņa,” nu visiem stāsta Irēnas kundze.
Mānīgais iesaiņojums
Arvīds Jaunā gada svinības pacieta kā zobu sāpes — viņš labprāt tās sagaidītu divvientulībā ar televizoru. Taču viņu ģimenē “ģenerālis” bija sieva Zeltīte — visam jābūt tā, kā viņa grib. Un viņa gribēja viesus un jautrību. Arvīdaprāt, labākais no tā visa bija dāvanas, kaut arī simboliskas, tomēr prieku raisošas. Viņam arī tika divas lielas turzas. Kad viesi bija aizbraukuši, nākamajā dienā Arvīdam tā sakārojās saldumu, ka viņš nolēma lūkot, kas ir tūtās. Vienā no tām krāšņā, nelielā papīriņā bija kaut kas iesaiņots. Uzraksti bija angļu valodā, kuru viņš nesaprata. Arvīds atgrieza vaļā paciņu, un no tās izkrita ābola formas figūra, ļoti smaržīga un apetelīga. Nospriedis, ka tā ir pastila, Arvīds kā haizivs lūkoja nokost gabalu un… apstulba. Tās taču bija ziepes. Nu sieva viņam nākamgad apsolījusi uzdāvināt angļu valodas vārdnīcu.
Neizdevies pārsteigums
Egila Ziemassvētku dāvanu — biļetes uz kāroto koncertu — Anda saņēma jau dažas dienas iepriekš, tāpēc negribēja palikt parādā un arī vēlējās viņam sagādāt pārsteigumu. Nolēma paslēpt dāvaniņas vietās, kurās Egils nevarētu tās nepamanīt. Vienu dāvaniņu uzlika virtuvē uz galda. Egils pienāca pie galda, pastūma dāvaniņu tālāk, ielēja zupu, paēda un aizgāja. Pēc brītiņa vēl iekāroja apelsīnu sulu un tad iejautājās, kas tur tajā paciņā. Anda paraustīja plecus — atteica, ka nezina, iespējams, rūķi kaut ko atnesuši. Kad viņš to attina, atplauka smaidā, jo ieraudzīja džemperi un saprata, kas ir rūķis gādātājs. Otru dāvanu Anda bija ielikusi ledusskapī. Tikai otrajā reizē viņš to pamanīja. Trešā dāvana bija gultā. Egils apgūlās, izspēlējās ar kaķi un aizgāja. Vēlāk, kad sāka skatīties koncertu, beidzot pamanīja dāvaniņu. Nu beidzot viņš iekarsa un sāka tās meklēt pa visiem skapjiem, bet nekur neatrada, līdz beidzot iegāja vannasistabā, kur viņu gaidīja pēdējā dāvana.
“Tik sliktam dāvanu meklētājam nākamgad vairs pārsteigumu nebūs — dāvināšu tieši,” nolēmusi Anda. ◆
