Aiviekstiete Monika Šturo vairāk nekā 30 gadu strādā par audzinātāju gan bērnudārzos, gan bērnunamā, jo viņai bērni patīk jau kopš pusaudzes gadiem.
Aiviekstiete Monika Šturo vairāk nekā 30 gadu strādā par audzinātāju gan bērnudārzos, gan bērnunamā, jo viņai bērni patīk jau kopš pusaudzes gadiem. Skolas brīvdienās meitene bijusi auklīte vairākiem mazuļiem un nopelnījusi sev lepnu ziemas mēteli ar karakulādas apkakli.
Rīt Monikas kundzei vārdadiena, un to viņa svinēs kopā ar savējiem — vīru, meitu, mazmeitiņu, draudzeni. Vārdadienā viņa visus cienā ar torti un klausās mūziku, jo Monikas kundzei sakrāts ap pussimt skaņuplašu.
Karels Gots un Marija Naumova
Savulaik viņa pirkusi visas Raimonda Paula, Dārziņa mūzikas skolas zēnu kora, Karela Gota, Annas Germanes, Mireijas Matjē un citu populāru dziedātāju ieskaņotās skaņuplates. Atskaņotājs saglabājies, tāpēc mūzikas klausīšanās sveču gaismā Šturo ģimenē jau kļuvusi par tradīciju gan svētkos, gan ikdienā, kad Monikas kundzei gribas atpūsties vai kliedēt skumjas domas.
Monikai patīk arī mūsdienu dziedātāji: Andris Skuja, Ainars Mielavs, Marija Naumova, tāpēc viņa pērk arī šo dziedātāju audiokasetes.
Nevajag dārgu dāvanu
Mazs svētku mirklis viņai būs arī kopā ar kolēģēm Pļaviņu pirmsskolas iestādē “Bērziņš”, kad bērni diendusā un “dārziņā” miers un klusums.
— Darbā svētkus atzīmējam pieticīgi, jo uzskatām, ka ir labi vienkārši pabūt kopā, parunāties un nogaršot kādu kārumu. Nevajag dārgu dāvanu, jo tās nevar aizstāt kolēģu un draugu laba vēlējumus, sapratni un klātbūtni, — atzīst Monikas kundze.
Neļauj novecot
Monikai Šturo līdz pensijai vēl pāris gadu, bet sirdī viņa jūtas jauna. Tas tāpēc, ka daudzus gadus ir kopā ar bērniem, kuri savai audzinātājai neļauj novecot.
Viņas pirmajiem audzēkņiem jau pašiem bērni skolas vecumā. Dažkārt, kādu satiekot, nopietnajā vīrietī uzreiz nevar atpazīt draiskulīgo puisīti vai elegantajā dāmā — kautrīgo meitenīti ar “peļastītēm”. Kad paši sveicina un audzinātājai par sevi atgādina, atmiņu mirklis ir abpusēji jauks.
Ja dzīvi varētu sākt no jauna, Monika citu profesiju neizvēlētos.
Māca piedot un asaras noslaucīt
— Atceros savu vecmāmiņu, kura man mazai mācīja cienīt maizi. Ja gabaliņš nokrita, vajadzēja pacelt un nobučot, lūgt maizītei piedošanu. Tāpat vajadzēja atvainoties, ja kādam nodarīju pāri. To daudzus gadus esmu mācījusi arī saviem audzēkņiem. Mācu piedot un noslaucīt asariņas, sadoties rokās un nedusmoties, bet bērni ar laiku mainās.
Tagad vecāki ir vai nu ļoti aizņemti vai arī viņiem nav darba, un šādās ģimenēs dažkārt bērnu audzināšanai pietrūkst gan laika, gan mīlestības. “Dārziņā” mazos audzinām kā savējos, ar mīlestību un labestību, tomēr tagad viņiem rodas citas intereses. Ķiparam nereti vairāk interesē datorspēles, nevis pasaku grāmata, — stāsta Monika.
Savai piecgadīgajai mazmeitiņai Megijai, kad viņa pie omītes atbrauc ciemos, Monikas kundze lasa grāmatas un māca pazīt burtus.
Katram savs televizors
Pēdējos gados Monikas kundzes dzīve brīžiem šķiet kā mierīgas upes plūdums. Darbs, ģimenes rūpes, grāmatu lasīšana, mūzika un pārdomas par notikumiem pasaulē un Latvijā. Monikai ļoti interesē politika, tāpēc televīzijas raidījumos viņa nelaiž garām nevienu diskusiju, tāpat kā latviešu seriālus.
Ar vīru strīdu par televizora “sadalīšanu” nav, jo viņiem mājās esot divi tālrāži, tāpēc katrs skatās, ko grib.
Vēlas labu auto
Kā daudzām sievietēm, Monikas kundzei ir arī nepiepildīti sapņi. Viņai gribētos, lai ģimenei būtu iespēja iegādāties labu automašīnu, ar kuru varētu aizbraukt uz operu un kādu Rīgas teātri, kā arī apceļot Latviju. Pēdējoreiz Monika operu klausījusies vēl tad, kad dziedājis Jānis Zābers. Viņai ļoti gribas aizbraukt arī uz Parīzi un Itāliju.
Varbūt tad, kad būs pensijā, varēs atlicināt naudu kādam ceļojumam, bet cik pensionāriem Latvijā, īpaši pedagogiem, “salda” dzīve, Monikas kundze zina. Tomēr labākas nākotnes cerības viņa neatmet. Būsim taču Eiropas Savienībā, un tad viss vērsīsies uz labu. Tā cer Monika.
