“Staburaga” redakcijai piezvanīja mūsu lasītājs (vārds, uzvārds zināms), lai paustu savu viedokli saistībā ar svētku dienām un to svinēšanas tradīcijām mūsdienās.
“Jaungads, Ziemassvētki, Lieldienas, Latvijas Neatkarības diena, arī 4. maija svētki, kuros šogad bija trīs brīvdienas, lielākoties cilvēkus pievilina ar salūtu, ar kādu koncertu, taču lielākajai daļai vairs neinteresē, kādas ir svētku uzrunas, kas un ko runā, kādas ir svētku svinēšanas tradīcijas, kas būtu jāievēro. Svarīgākais ir atnākt uz pilsētas centrālo laukumu vai kādu citu svētku svinēšanas vietu — iedzert šampanieti, kaut ko sasist, piemēslot un aiziet. Zūd svētku tradīcijas, to svinēšanas jēga.
Mūsdienu sabiedrībai pamazām zūd izpratne par to, kāpēc kalendārā ir iekrāsoti sarkanie datumi, kāpēc šajās dienās ir brīvdienas. Saprotu, kaut kā cilvēki ir jāpievilina, svētkus pārvēršot par zināmu uzdzīvošanu, bet to jēga paliek otrajā plānā, nereti par to aizmirstam pavisam. Mums visos svētkos tagad ir modes lieta iet uz baznīcu, bet kā ir patiesībā? Ir ticīgi cilvēki, kuri uz baznīcu ir gājuši visos laikos, arī tad, kad tas bija aizliegts, jo viņiem ir cita izpratne par to. Lai ietu baznīcā, manuprāt, vajadzīga iekšēja pārliecība, vēlme un patiesa ticība — esmu redzējis, kā lielākie ateisti sāk cītīgi apmeklēt baznīcu, jo tā ir modē. Baznīcā iešana daudziem šodien ir tas pats, kas operas apmeklējums — lielākā daļa turp iet, lai parādītu savu jauno kleitu un paskatītos, kā citi saģērbušies,” uzskata aizkrauklietis.
