Holandietis Vilhelms van Herks jau četrus gadus par savām mājām sauc Kokneses pagasta “Jaunholandes”. Uz dzīvi Latvijā viņš pārcēlies, paklausot sievas Kristīnes lūgumam. Viņš uzskata, ka liela daļa mūsu problēmu rodas no pārāk lielas sevis žēlošanas. Pārāk maz mēs paši pūlamies savā labā, tik gaidām palīdzību no malas.
Dānijā satiek latvieti
Vilhelma dzimtene ir Holande. Viņš ir dzimis fermeru ģimenē un jau kopš bērnības palīdzēja vecākiem kopt lopus un darīt citus lauku darbus. Vēlāk jau kā līdzvērtīgs partneris strādāja tēva saimniecībā. Vēlēdamies sākt patstāvīgu dzīvi, pārcēlās uz Dāniju. Savukārt rīdziniece Kristīne bija Medicīnas akadēmijas studente. Ieguvusi bērnu ārstes diplomu, viņa nolēma doties darbā uz ārzemēm. Dānijā satika Vilhelmu, kuru nu viņa mīļi sauc par Vilu. Viņu ģimenē aug četri bērni, un Vils apgalvo, ka viņi izaugs par īstiem latviešiem. Lai kur arī liktenis aizvestu, tikai to vietu, kur esi dzimis, vari saukt par savu dzimteni.
— Dānijā dzīvei nebija nekādas vainas, taču Kristīne ļoti ilgojās pēc Latvijas, — saka Vils. — Pazinu daudzas holandietes, kuras ieprecējušās Dānijā, taču nedēļas nogalēs viņas kāpa automašīnās un brauca 800 kilometru uz mājām. Tā nu mēs pārcēlāmies uz Latviju. Man pašam šādu ilgu pēc mājām nav. Kur ir mana ferma, darbs, tur arī varu dzīvot.
Laukos neviena krodziņa!
Protams, tautas tradīcijas atšķiras no Holandē un Dānijā ierastā. Tur brīvajā laikā pat nelielos lauku ciematos ir iespēja doties uz kādu krodziņu. Taču ne jau tāpēc, lai dzertu, bet pavadītu laiku kopā ar draugiem — parunātu, spēlētu biljardu vai darītu ko citu. Sociālā vide tur ir daudz aktīvāka. Latvijas laukos šādu iespēju nav. Mūsu dzīvesveids ir pakārtots darbam. Nevaram aizbraukt kaut kur tālu — dzīvniekus nedrīkst atstāt vienus.
To, ka Latvijai tuvojas svētki, Kokneses laukos tā īsti izjust nevar. Varbūt tāpēc, ka maz kontaktējamies ar apkārtējiem. Arī Holandē valsts svētki nav pārāk populāri. Svētki vispirms ir katrā cilvēkā. Pēc tiem jājūt nepieciešamība. Arī Kristīne teic, ka šībrīža situācija nav tik laba, lai būtu iemesls lielām svinībām.
Varbūt mūsu bērni šos svētkus svinēs aktīvāk.
Jābeidz laizīt brūces
Esmu ievērojis, ka latvieši pārāk emocionāli atceras pagātni un pārāk maz cenšas ko darīt, lai būtu vieglāk dzīvot rīt, parīt, aizparīt, pēc daudziem gadiem. Iespējams, tā ir latviešu lielākā problēma. Es, piemēram, cenšos nedomāt par to, ka aizvadītais gads nebija veiksmīgs, un nežēloju sevi. Es daru visu, lai nākamgad veiktos labāk. Tas taču nav normāli, ja desmitiem gadu “laiza brūces” un sauc sevi par bāreņu tautu. Ir tautas, kuras cietušas daudz vairāk. Latvieši grib, lai viņus žēlo, palīdz, bet paši nedara gandrīz neko, lai nostātos uz savām kājām. Jādomā pozitīvāk, un tad dzīvot būs daudz vieglāk.
Protams, maza valsts šodien neko daudz panākt nevar. Kāds sniegs šo “palīdzīgo roku”, taču tā jāmāk satvert.
Situācija ir līdzīga arī mazākā mērogā. Daudzi pie mums iesākuši lūgt pabalstu un tad to pārvērst, piemēram, alkoholā. Dzīve jau no tā labāka nekļūs. Pie tā nav vainīga valsts, tikai katrs pats.
Vislielākā dāvana, ko katrs varētu sniegt savai valstij, ir vismaz apņemšanās katram uzlabot savu dzīvi.
