20. jūlija nakts savulaik tautā dēvēta par Pūķa nakti, bet Latgalē šajā datumā svinēta Elijāsa diena (jūdu pravietis Elijāss).
20. jūlija nakts savulaik tautā dēvēta par Pūķa nakti, bet Latgalē šajā datumā svinēta Elijāsa diena (jūdu pravietis Elijāss). Un ticējums vēsta, ka Elija brauc pa debesīm ar diviem baltiem zirgiem. Abi šie ticējumi, šķiet, vēsta par kādu astronomisku parādību.
22. jūlijs – Madaļas (Magdalēnas, Madalienas) diena, kad nedrīkst vest mājās sienu. Arī galds šai dienā klāts bagātīgāks.
Lielākie jūlija svētki – Jēkabi, kas svinami 25. jūlijā. Tā dēvēta arī par Saimnieka dienu. Ticējumi vēsta, ka ar šo dienu sākama labības pļauja, šajā dienā jau cepama pirmā maize. Ja ne maize, tad jauno rudzu putru vārāma pavisam noteikti, citādi lauku darbiem nebūšot svētības. Jēkabos mēroja ražu – ja vasarāji nav saplaukuši, nekāda labā raža nav gaidāma, ja kāpostiem nav galviņu, nebūs arī, pirmie āboli ēdami tikai pēc Jēkabiem.
Ticējums vēsta, ka Jēkabs iemet ūdenī pirmo akmeni (agrāk pēc šīs dienas vairs peldēties neesot gājuši). Ja Jēkabdiena skaidra, būšot laba raža un bagātīgi dārzi. Ja Jēkabs iekrīt Jaunā mēnesī, kā šogad, tad arī rudzi šajā rudenī jāsēj ar jauno sēklu.
26. jūlijs – Annas jeb Saimnieču diena. Šī esot diena, kad kaujams pirmais auns, šajā dienā būtu jāēd jaunie kartupeļi. Ja Annās līst, būs tārpaini rieksti vai arī to nebūs nemaz, taču šis lietus sola bagātīgu sēņu ražu un slapju rudeni. Abas šīs dienas – Jēkabi un Annas ir senās kāzu dienas, tikai vēlāk šie godi pārcelti uz rudeni. Droši vien, lai netraucētu pļaujas darbus.
