Lieldienu garās brīvdienas katram paliks prātā citādākas — vienam tās saistīsies ar šūpošanos, citam — ar olu ēšanas rekordu, bet man tās saistīsies ar labestīgiem cilvēkiem.
Sestdien ar autobusu Aizkraukle—Gulbene, kas no Aizkraukles izbrauc pulksten 9.20, devos uz Pļaviņām. Pēc nepilnas stundas, kad biju nokļuvusi galamērķī, man piezvanīja kāda sieviete un vaicāja, vai es šorīt braucu ar autobusu Aizkraukle—Gulbene?
Kad atbildēju apstiprinoši, viņa man jautāja, vai gadījumā neesmu pazaudējusi maku? Šo faktu gan vēl nebiju konstatējusi un jutos pārsteigta, ka manā somiņā patiešām maka nebija. Izrādās, autobusā, meklējot cimdus, maku biju atstājusi uz sēdekļa. Kad izkāpu Pļaviņās, autobuss palika gandrīz tukšs, un tajā iekāpa tikai divas sievietes. Viņas pamanīja maciņu un atdeva to autovadītājam Staņislavam Sarcevičam. Pateicoties viņa atjautībai (viņš manis meklēšanā iesaistīja arī sievu), tās pašas dienas pēcpusdienā maciņu atguvu, jo ar šo pašu autobusu braucu atpakaļ mājās. Šoferītis gan teica, lai pārbaudu maciņa saturu, vai nav kas pazudis. Makā bija gan nauda, gan bankas kartes. Autobusa vadītājs uzskata, ka man esot laimējies. Viņš pieļāva — ja maka atradēji būtu vīrieši, nezin vai tā saturs būtu palicis (guvums gan būtu tikai četri lati). Man nebūtu žēl naudas, bet raizes par to, ko sagādātu bankas karšu un svarīgu dokumentu atjaunošana.
Interesanti, ka mans maciņš nokļūst pie labiem cilvēkiem. Reiz to Rīgā aizmirsu kafejnīcā. Tā kā maciņā bija vizītkarte, mani nekavējoties sazvanīja kafejnīcas darbinieces, lai to atdotu.
Paldies godprātīgajām atradējām, paldies autobusa vadītājam Staņislavam Sarcevičam, kuri man aiztaupīja nepatīkamus mirkļus. Lai arī jūsu ceļā gadās godprātīgi cilvēki, kādi esat paši!
