Seces pagasta “Vīriņu” saimniecei Ausmai Šmitei 3. februārī 80 gadu jubileja. Visu mūžu enerģiskā kundze nodzīvojusi šajās tēva būvētajās mājās, un abām viens dzimšanas gads — 1924.
Seces pagasta “Vīriņu” saimniecei Ausmai Šmitei 3. februārī 80 gadu jubileja. Visu mūžu enerģiskā kundze nodzīvojusi šajās tēva būvētajās mājās, un abām viens dzimšanas gads — 1924. Mazā Ausma toreiz piedzimusi pagrabā, jo pilnībā gatava māja bijusi tikai maijā.
Kā vēstures grāmata
Ausmas kundze ir kā runājoša vēstures grāmata. Viņa zina visu par saviem senčiem vairākās paaudzēs. Interesants bijis tēva un divu viņa brāļu dzīves gājums. Viņi dzīvojuši Gulbenes rajona Sinolē, un vietējā muižkundze trīs brāļus izskolojusi. Vecākajam Rūdolfam bijis jāapgūst meldera, vidējam Eduardam, Ausmas tēvam — dārznieka, bet jaunākajam Aleksandram — drēbnieka amats.
Ausmas mātes Hermīnes dzimtā puse ir Sarkaņu pagasts Madonas rajonā.
Piedzimst pagrabā
Vecāki no Vidzemes pārcēlušies uz Seci, nopirkuši zemi, 1924. gadā uzbūvējuši māju, 1930. — kūti. Dzīvojuši turīgi, ģimenē auguši četri bērni. Tēvam dārznieka arods nepaticis, tāpēc viņš kļuvis par krāsotāju. Strādājis gan saimniekiem, gan dažādās valsts iestādēs un labi pelnījis.
Ausma vecākiem bija otrais bērns, māja vēl nebijusi gatava, tāpēc meitenīte piedzimusi pagrabā, kur ģimene dzīvojusi.
— Laikam jau likteņa lēmējs zvaigznēs ierakstīja, ka man mūžs būs jānodzīvo tikai zem “Vīriņu” jumta. Viegli nav bijis, bet māju nosargāju, — stāsta Ausmas kundze.
Noturas “Vīriņos”
1949. gada 25. martā no “Vīriņiem” aizvests Ausmas tēvs, māte, brālis, saimnieku audžumeita un vecāmāte Karlīne. Viņa no Sibīrijas nepārnāca, bet pārējie atbrauca 1956. gadā. Atgriezās “Vīriņos”, kurus Ausma ar vīru bija nosargājuši.
— Izvešanas naktī nebiju mājās, tas mani paglāba. Kad atgriezos, māja bija tukša, vienā istabiņā atstāta tikai gulta un daži drēbju gabali. Vietējā vara mums ar vīru atļāva dzīvot vismazākajā istabā, bet pārējās telpās ievācās zirgkopja ģimene, jo mūsu kūtī ierīkoja zirgu fermu.
Sāp apsaukāšanās
Kolhozā strādāju par slaucēju. Secē ieradās daudz krievu, kuri mani gadiem ilgi apsaukāja par “kulačku” un budzieni. Sirds sāpēja, bet sakodu zobus un gāju savu ceļu.
Zirgkopēja ģimene dzīvoja uz nebēdu, un drīz vien mājai bija caurs jumts, ūdens tecēja viņu istabās. Es slepus uzkāpu bēniņos un vēl paplēsu skaidas, lai caurumi lielāki. Gribēju, lai maniem “īrniekiem” ierāda citu dzīvokli. Toreiz kolhoza priekšsēdētājs bija krievu tautības, aizgāju pie viņa un visu izstāstīju. Viņš, labs cilvēks būdams, ieteica man “diversiju” turpināt. Tā arī darīju, un zirgkopim kolhozs piešķīra citu mitekli.
Māja atkal bija mūsu. Abi ar vīru salabojām jumtu un jutāmies laimīgi, ka mums citus īrniekus vairs nepiedāvā, — stāsta Ausmas kundze.
Laimīgais gads
Laimīgs Šmitu ģimenei bija 1956. gads, kad atgriezās sibīrieši un Ausmas māte kļuva par vecmāmiņu, jo dzemdībās saņēma Ausmas meitu Maigu.
Viņa Ausmas kundzei vienīgā, ir četri mazbērni, trīs māsas dēli ar ģimenēm un znots Jānis, tāpēc “Vīriņu” saimniecei rūpju un prieka nekad netrūkst.
— Meita slauc govis, es uzmanu putnus un baroju lopus. Znots ir godavīrs, dažkārt gan “špetnojos”, un abi sastrīdamies, bet tas ir ļoti reti, galvenokārt mana asā rakstura dēļ, — atzīst jubilāre.
Mūža apliecinājums
Grūts bijis viņas mūžs, tomēr pirms došanās pensijā bijuši skaisti pēdējie 15 darba gadi, kad strādājusi par mežsardzi. Paticis mežs un kolektīvs, kurā neviens viņu nezākājis par “kulačku”.
Tomēr labākais mūža apliecinājums ir māja, kura nosargāta un sakopta. Tajā vietas pietiek gan ģimenei, gan kuplajai radu saimei. “Jubilejā jau visi būs klāt, jāsāk tik gatavoties sagaidīšanai,” priecājas sirmā jubilāre.
