Bībelē aprakstīto Ziemassvētku būtību centīšos paskaidrot mūsdienīgāk. Iedomājieties — ikdienas rutīnā, tieši tāpat kā ganiem Bībeles stāstā, tev pēkšņi parādās eņģelis. Un skatās tieši uz tevi! Tu saproti, ka viņš nāk no pārpilnības, un pirmā doma ir: ko tu man atnesi? Un kā pasakā par zelta zivtiņu mēs jau izdomājam tās trīs lietas, kuras gribētu, bet eņģelis saka: “Es jums dodu lielu prieku!” Un mums ir tāds: vov, nu tik būs! Taču sanāk tāda kā “aplaušanās”. Viņš apsola lielu prieku, bet tajā pašā laikā neapsola, ka vinnēsim loterijā, visu mūžu neslimosim vai atradīsim skaistāko sievu vai vīru, bet tikai pasaka: “Ejiet uz Bētlemi, tur ir jūsu prieks!” Un viss! Pazūd.
Un ko mēs ieraugām Bētlemē? Mazo Jēzu, mammu Mariju un tēti Jāzepu. Un tālāk stāstā rakstīts: “Un viņu sirds priecājās ar lielu prieku.” Tajā arī iekodēts, kas mums vajadzīgs Ziemassvētkos, kur ir tas mūsu prieks — tas, ka tu vari mierā sēdēt un tev blakus ir kāds savējais. Un, neskatoties uz to, ka jūs, visas mīļās mammas, esat noskrējušās, nogurušas no šmorēšanas un dāvanu saiņošanas — kas, protams, arī ir brīnišķīgi, — jums vakarā ir šis prieka brīdis. Tas, ko Bībelē gani ierauga Bētlemē, Ziemassvētku vakarā redzam gandrīz katrā mājā: cilvēkam blakus ir tuvs cilvēks, tētim un mammai blakus ir bērniņš. Mums tā liekas kā ikdiena, bet tajā mirklī eņģelis pasaka priekšā: tur iekodēts viss Dieva prieks. Es teiktu, ka Ziemassvētku būtība ir nevis tajā, kas ir zem eglītes, bet gan tajā, kas sēž ap to eglīti. Tāpēc ir svarīgi, lai dāvanu saņemšanas brīdī mamma un tētis pasēž blakus un dala bērna prieku. Ne jau mantai ir nozīme, bet mīlestības klātbūtnei.
Runājot par dāvanām, gribu tikai pateikt — oriģinālā Ziemassvētku tradīcija ir, ka apdāvina bērniņus. Austrumu gudrie to iesāka, apdāvinot Jēzus bērniņu. Tādā veidā ar dāvanu pasakām: katrs bērniņš ir kā mazais Jēzus. Tas ir reāls Dieva brīnums, ar kuru mums jāiemācās veidot attiecības.
Man kā mācītājam Ziemassvētku laiks vairāk ir darba un pienākumu laiks. Iedomājieties, kāda saimniecei var būt svētku sajūta, ja Ziemassvētkos pie viņas atnāk piecdesmit ciemiņu, no kuriem pusi viņa nemaz nepazīst? Ir naivi domāt, ka tā saimniece, kas uzņēmusi to pussimtu svešinieku, vakarā dikti dejos. Viņa atkrīt gultā un grib atpūsties. Ar mani ir līdzīgi, un — jā, mana ģimene no tā mazliet cietusi. Gribētos jau turpināt svētkus, bet esi tik ļoti koncentrējies, pieslēdzies visiem tiem cilvēkiem, ka diez cik labs vairs neesi.
Turklāt, jo ilgāk es kalpoju, jo vairāk jūtu, cik ļoti riskēju kādam samaitāt svētkus. Kā? Runādams cilvēkiem nesaprotamus vārdus! Viņš ienāk vienu reizi gadā baznīcā, un viņam mani vārdi — “Pestītājs ir dzimis” — ir svešvārdi. Līdz ar to es viņam iedodu iespēju nevis ieraudzīt to ģimenes ainiņu kā Bībeles stāstā, bet vilšanos. Kristus teicis: dodiet jūs viņiem ēst. Bet, lai kaut ko iedotu, man jāzina, ko viņi grib. Un tā ir milzīga koncentrēšanās: nolasīt cilvēku izsalkumu. Ja jau viņi atnākuši, mans uzdevums ir dot viņiem svētkus. Neskatoties uz to, ka daudzi no viņiem netic tā kā es. Vai daudziem no viņiem ceļu policists ir lielāka autoritāte nekā mācītājs. Es neko viņiem nepārmetu, jo uzskatu — katram cilvēkam, kurš atnācis uz baznīcu, jāsaņem mīlestība. Jo tur, kur ir mīlestība, cieņa un piedošana, ir vieta Kristum.
Lai līdz galam saprastu savu uzdevumu, mums, garīdzniekiem, visu laiku jāvēro trīs dzīves līmeņi: daba, sabiedrība un baznīca. Baznīcu es pazīstu, bet abām pārējām jomām visu laiku sekoju līdzi. Šīs svētdienas dievkalpojumā Jaunjelgavā runājām par divām tēmām — par Jāni Kristītāju un sievietes un vīrieša attiecībām. Par pirmo runājot, visiem saku: ja kāds grib ar savu pareizību Dievam patikt, tad viņam jāiet prom no šīs grēcīgās pasaules un kā Kristītājam jādzīvo mežā, jāpārtiek no čiekuriem un jāizskatās pēc mežoņa. Ja kāds atnāk smukā uzvalciņā un stāsta man, lai negrēkoju, tas man šķiet smieklīgi. Veikalā nav negrēcīgu žakešu, frizētavā nav negrēcīgu frizūru. Tur mēs domājam nevis par Dievu, bet par savu labumu. Ja tu, tāpat kā es, dzīvo grēcīgā pasaulē, tad runāsim tikai par piedošanu un cerību. Ne par pareizību.
Par otro tēmu runājot, Bībelē rakstīts: vīrietis izpilda savu parādu pret sievieti, un otrādi. Interesanti, ka, vienu dodot, pretī gaidu pavisam ko citu. Būs jocīgi, ja sieva teiks: es tev uzcepu garšīgas kotletes, bet vīrs atbildēs: es tev uzcepu garšīgas smalkmaizītes. Ir grūti atdot parādu, ja nezini, ko esi parādā. Kad sievietēm draudzē jautāju: ko, jūsuprāt, esat parādā vīriešiem? Kāda jauna, brīnišķīga dāma pateica precīzu atbildi: mēs viens otram esam parādā uzmanību! To viņa iemācījusies tango deju nodarbībās. Tas ir tik precīzi: lai nekāptu viens otram un kājām, visu laiku otrs jāvēro, jāuzmana.
Man patīk mana tauta. Arī tai piemītošā aprunāšana, kritiskais gars un čīkstēšana, bet no otras puses — mēs nemākam pamanīt sasniegumus. Lai gan mums kā tautai vienīgais īpašais sasniegums ir izdzīvošanas spēja. Izdzīvot cauri gadsimtiem. Par spīti visam! Mūsu kods ir: kā palikt dzīvam pat tad, kad vairs nav jēgas dzīvot. Normāls cilvēks tādas netaisnības un ciešanu dēļ pakārtos, bet latvietis tikai sāk dzīvot! Tas man patīk, jo arī pats tāds esmu — atliek sākt brukt jumtam, un kļūstu varonis! Bet, tiklīdz mums ir jādzīvo, nevis jāizdzīvo, mēs neesam tas labākais piemērs.
Uzskatu, ka mums Latvijā labi dzīvojas, un tā čīkstēšana par to, ka viss slikti, ir nevietā. Mans garīgais skolotājs doktors Reinhards Slenska no Vācijas reiz teica: mīļie latvieši, jūs tik daudz gribat, kaut jums vēl ir tik maza brīvības pieredze! Kā tauta un valsts mēs jau esam izdarījuši daudz, bet vajag nomainīties vismaz divām paaudzēm, lai kļūtu vēl labāk. Nevaram mēs divdesmit gados sasniegt tādu demokrātijas un civilizācijas līmeni, ko lielās tautas sasniegušas simts gados! Turklāt ir tikai normāli, ka mums vēl nav labu valstsvīru — tā vienkārši ir katras jaunas valsts pazīme. Tie, kas valda, ir vēl tikai studenti. Tad, kad viņiem tikai sākt pielēkt, kas notiek, un ka visu ir salaiduši grīstē, jau ir nākamās vēlēšanas. Un atkal nāk jauni studenti. Viņi nav ne slikti, ne labi, viņi vienkārši mācās. Valstīs, kur valda aristokrātu paaudzes, kā, piemēram, Anglijā, jau ir cilvēku slānis, kuriem valdīt ar atbildību vairs nav jāmāca. Turpretim mēs esam audzināti ar pārliecību: galvenais, lai mana maizes kaste ir pilna. Mums nav laika domāt par kaimiņu, lai arī viņam ir labi. Tas nav tāpēc, ka esam slikti, bet tikai jauni, kuri mācās.
Ko es cilvēkiem šajā laikā gribētu vēlēt? Nepalaist garām! Būdams mācītājs, daudz esmu sēdējis blakus mirstošiem cilvēkiem. Dzīves nogalē man neviens vēl nav sūdzējies par to, ka ir par maz strādājis. Visiem, pilnīgi visiem mirstošajiem bijis drusku skumjas acīs par to, ka viņam vajadzējis vairāk pasēdēt ar bērniņu, vairāk paklausīties mazbērniņā, vairāk ieklausīties savā sievā vai vīrā. Tieši tāpēc kā garīgais tēvs gribu pateikt: mani bērniņi, nepalaidiet garām šo brīdi! Šo iespēju kādam sirsnīgi ieskatīties acīs…
Rolands Eimanis,
mācītājs Jaunjelgavas,
Daudzeses un Seces
luterāņu draudzēs
