Ak, visuvarenā Spārnotā Dieve, uzklausi manas putna dvēseles sāpju kliedzienu, jo mani piemeklējusi liela nelaime — sadegusi mūsu, stārķu dzimtas, ligzda.
Ak, visuvarenā Spārnotā Dieve, uzklausi manas putna dvēseles sāpju kliedzienu, jo mani piemeklējusi liela nelaime — sadegusi mūsu, stārķu dzimtas, ligzda. Tā bija uz senas rijas jumta, un ar to tajā sadega arī mani mīļie stārķēni, kuri vēl neprata lidot un paglābties. Bojā aizgāja arī pati stārķumāte. Viņa bija vēl dzīva, kad es atsteidzos un atradu guļam zem dižozola, krāsmatu tuvumā, ar aizlauztiem, apdegušiem spārniem, un viņas acīs es izlasīju žēlas skumjas par mūsu stārķēniem, kurus nevarējusi izglābt…
Ak, žēlīgā Spārnotā Dieve, dod man spēku, lai es nesalūztu no sirdssāpēm, jo man ir tik žēl mūsu bērnu, kurus lutinājām ar gardumiem, noķertām pelītēm, zivtiņām un saldiem slieku makaroniem. Mēs mācījām mūsu mazajiem stārķu sūtību uz zemes, lai viņi, čakli strādājot, palīdz cilvēkiem attīrīt zemi no kaitīgiem grauzējiem un citiem mošķiem, lai cilvēki varētu iegūt labāku ražu no zemes, kura viņus baro. Dienvidu zemēs cilvēki par svēteļiem rūpējas vairāk. Tur ceļ pat putnu slimnīcas, kurās saaudzē aizlauztos spārnus, izoperē kuņģi—māgu, ja gadās kādam knābātājam norīt saindētu draņķi, liek kāju un knābju protēzes. Turcijā un Mezopotāmijā uzskata — katrā stārķī mājo musulmaņa dvēsele, tālab stārķa nogalināšanu pielīdzina slepkavībai.
Ak, svētā Spārnotā Dieve, izplet savus varenos spārnus un svētī šo zemi un cilvēkus, apgaismo viņu prātus un sirdis, lai viņi vairāk rūpējas par dabu un vidi, kurā dzīvo! Lai cilvēkbērni neposta putnu ligzdas, lai nerotaļājas ar uguni! Lai cilvēki savstarpēji būtu draudzīgāki un nedarītu ļaunumu otram, jo viņi taču ir saprātīgas būtnes.
Svēteļa monologā ieklausījās Fēlikss Čeksters
