Vasarsvētki saistās ar meiju smaržu — līdzīgi kā Jāņos ir meijas, tā arī Vasarsvētkos ir meijas.
Vasarsvētkos izpušķo māju ar bērziem, ceriņiem. Istabās ienes bērzus un noliek pie gultām, tie simbolizē vasaras pilnību.
Šie svētki apzīmē laiku, kad daba ir atvērusies visā savā krāšņajā jaukumā, Vasarsvētkus allaž gaida ar skaidru, siltu un jauku laiku, pilnībā pamodušos dabu un zaļojošiem laukiem un pļavām.
Vasarsvētki ir arī trešie nozīmīgākie svētki kristiešu liturģiskajā gadā pēc Lieldienām un Ziemassvētkiem. Tos svin svētdienā, kas iegadās piecdesmit dienu pēc Lieldienām. Kristīgās baznīcas kalendārā Vasarsvētkiem ir īpaša nozīme. Tos sauc arī par Svētā Gara atnākšanas dienu. Svētais Gars, Vasarsvētku dienā iemiesojies apustuļos, ir palicis nesaraujamā vienotībā ar baznīcu, padarot īstenus tās sakramentus un patiesas tās mācības. Kristieši Vasarsvētkus uzskata par kristīgās baznīcas dzimšanas dienu. Baznīcas vēsturē Vasarsvētku rituāli savu nozīmi ieguva diezgan vēlu — 425. gadā šos svētkus ieviesa kā atsevišķi svinamu dienu.
Ticējumi
◆ Ja pērkons rūc pirms Vasarsvētkiem — būs auglīga vasara.
◆ Vasarsvētku meijas jāliek šķūnī zem siena — tad siens nepelē.
◆ Kas Vasarsvētku meijas velk gar zemi, tas dabū kašķi.
(No interneta)