““Staburaga” portālā izlasīju aicinājumu doties velosvētceļojumā brīnišķīgā kolektīvā maršrutā Aizkraukle—Kolka— Aglona. Svētceļojums ir uz Aglonu, bet kāpēc maršruts ir pilnīgi pretējā virzienā — uz Kolku? Saskaitot kilometrus 14 dienām, sanāk daudz. Tas taču būs smagi,” laikrakstam teic Ieva no Aizkraukles.
“Staburags” sazinājās ar sludinājuma autoru — vīrieti no Aiz-kraukles, kurš intervijai piekrita ar norunu, ka viņa vārdu nenosauksim. “Man ir alkohola atkarība, no kuras ļoti gribu tikt vaļā un ceru, ka Dievmāte man palīdzēs,” viņš vaļsirdīgi atklāj.
Tāds skaistums!
— Vai jums kāds ir pievienojies?
— Neviens, cilvēki lielākoties grib braukt ar automašīnu vai autobusu — ātri un ērti. Braukt ar velosipēdu daudziem šķiet grūti. Tomēr pa automašīnas logu nevar redzēt to, ko redzu es, braucot ar velosipēdu. Latvijas daba ir pasakaini skaista. Ne Amerikā, ne Francijā vai kur citur pasaulē nav tāda skaistuma.
— Esat bijis Amerikā?
— Nē, skatos televīzijas raidījumus.
Atbrauc pat no Amsterdamas
— Vai šoreiz ceļosiet viens pats?
— Ja neviens nepieteiksies, ceļā došos viens. Pagājušajā gadā ar vilcienu aizbraucu līdz Slokai, bet pēc tam ar velosipēdu devos uz Kolku, taču kāds uz ceļa sastapts cilvēks man pateica nepareizu virzienu, un es nonācu Talsos. Pie ceļiem bieži vien nav ceļa rādītāju, tādēļ reiz pa Liepājas ceļu nobraucu liekus 15 kilometrus, pēc tam bija jādodas atpakaļ.
Talsos pievienojos velosvētceļnieku grupai. Viņi visi bija brīnišķīgi cilvēki. Kāda ap 50 gadu veca sieviete ceļā devās vēl ar Ērenpreisa rūpnīcā ražotu velosipēdu un izturēja līdz galam. Bet kāda cita latviete katru gadu atbrauc no Amsterdamas, lai piedalītos svētceļojumā.
Šogad ar velosipēdu uz Talsiem braukšu no Aizkraukles. Ceļā došos 3. augustā, pārnakšņošu Rīgā, galamērķī man jābūt 4. augusta vakarā. Grupa no Talsiem uz Aglonu dosies 5. augustā.
Tagad tikai 150
— Uz Kolku tomēr nebrauksiet?
— Uzzināju, ka no Kolkas izbrauks jauniešu grupa. Es ar viņiem nevaru braukt, man ir jau 58 gadi. Viņu mantas vedīs autobusā, bet man telts, guļammaiss, pārtika un cits vajadzīgais būs līdzi.
— Kāpēc tāda izvēle?
— Gribu braukt kā jaunībā, kad ar savu labāko draugu ar velosipēdiem izbraucām visu Latviju, Lietuvu un Igauniju, mantas ņemot līdzi. Viņš jau pasen ir miris. Gribu pārbaudīt savus spēkus, ko es vēl varu.
— Varat taču pievienoties pa ceļam.
— Tas ir svētceļojums, nevis vienkāršs brauciens.
— No ģimenes arī kāds brauks līdzi?
— Sieva ne jaunībā, ne tagad man līdzi nebrauc. Jaunībā speciāli viņai sagādāju mazu mugursomu, vīriešu riteni pārveidoju par sieviešu, lai ērtāk braukt, bet viņa neparko negribēja. Arī bērni nebrauc.
— Divās dienās līdz Talsiem. Vai nebūs par grūtu?
— Itin nemaz! Padomju laikā dienā nobraucu 210 kilometru, tagad tikai 150, vairāk gan vairs nevaru. Līdz Rīgai ir ap 90 kilometru, bet no Rīgas līdz Talsiem — ap 120, tas nebūs grūti.
— Un ja nu līs lietus?
— Tādiem gadījumiem man ir ūdensnecaurlaidīgs tērps, kas aizsargā no ārpuses, taču tas nelaiž cauri gaisu, tādēļ svīstot kļūstu slapjš no iekšpuses.
Brilles ar spogulīti
— Vai esat bijis arī citos svētceļojumos?
— Pēdējos 11 gadus katru gadu esmu devies uz Aglonu, šī būs 12. reize. Citi gāja kājām, es braucu ar velosipēdu. Galapunktā katru dienu nokļuvu ātrāk par citiem un virtuvē palīdzēju gatavot ēdienu, bet pēc tam — novākt traukus, visu sakopt. Tad atkal citus panācu.
— Autobraucēji bieži vien velosipēdistus ignorē.
— Viņi ir dažādi, gadās arī cilvēcīgi autovadītāji, kas apdzen, mani neapdraudot, nevis “spiež” līdz ceļa malai. Man pie brillēm ir spogulītis, tajā redzu automašīnas un pats nobraucu malā.
— Kur tādas brilles var dabūt?
— Tas nav mans izgudrojums — padomju laikā tādu spogulīti pie brillēm redzēju kādam lietuvietim un pēc tam uztaisīju sev un draugam. Spogulis pie velostūres visu laiku kustas, tāds nav ērts. Agrāk kamazi un citi spēkrati skaļi rūca, bet tagad motori darbojas klusu un tos nevar dzirdēt, bet briļļu spogulītī visu var redzēt. Aizkraukles veikalā “Sofija” nopirku atstarojošās lentes, tās uzšuvu uz mugursomas. Vēl gribu velosipēdam piestiprināt Latvijas karodziņu, bet Aizkraukles veikalos tādu nevarēju nopirkt.
Labi un godīgi cilvēki
— Kā no Aglonas tiksiet mājās?
— Vēl nezinu, iespējams, braukšu ar velosipēdu, pa ceļam pārnakšņojot pie radiem. Bet varbūt ar busiņu. Pagājušajā gadā sarunāju svešus cilvēkus, lai atved ar busiņu, velosipēdu ieliku tā bagāžas nodalījumā. Man bija tikai pieci lati, bet vajadzēja desmit. Tad nu Talsu draudzes grupas vadītājs man iedeva vēl piecus latus — ļoti izpalīdzīgs cilvēks. Kad Aizkrauklē izkāpu, busiņa vadītājs bija izbrīnīts: domājis, ka braukšu līdz Rīgai, un atdeva man četrus latus. Lūk, kādi labi un godīgi cilvēki!
— Esat katolis?
— Nē, pareizticīgais. Tomēr uz dievkalpojumiem Aizkraukles sociālajā centrā neeju, jo man gribas, lai tie notiek baznīcā. Jaunjelgavā taču ir skaista pareizticīgo baznīca, ļoti labs svētais tēvs, kāpēc nevarētu sarunāt autobusu un uz dievkalpojumiem visi braukt tur? Reizēm turp aizbraucu.
“Lūgšu palīdzēt”
— Talsu draudze zina par jūsu alkohola atkarību?
— Nezina, bet šoreiz es pateikšu, varbūt par mani aizlūgs. Esmu arī ārstējies, lietojis medikamentus, bet nav līdzējis.
— Vai ceļā alkoholu nelietosiet?
— Nekādā gadījumā, ko jūs! Kad braucu, nekad nedzeru, esmu taču uz ceļa, to daru tikai mājās. Katru dienu jau nedzeru, varu kādu laiku atturēties, bet tad atkal uznāk. No atkarības ļoti gribu atbrīvoties, un arī sieva to vēlas. Darba devējs teica — ja man atkal uznāks “plosts”, mani atbrīvos no darba. Lūgšu, lai Dievmāte man palīdz.
