Līdz šim biju pensionēts “reņģu ēdājs” (politiķa Valda Birkava apzīmējums) no “muļķu zemes” (politiķa Viļa Krištopana atziņa). Nu ar ekonomista Ģirta Rungaiņa “labvēlību” esmu “Indijas svētā govs”.
Jā. Tiem, kuri paši tikuši “uz zaļa zara”, viegli ņirgāties un pazemot citus, kas savu mūžu veltījuši, lai, tēlaini sakot, Latvija būtu kā ozols ar resniem, zaļiem zariem, un nav izkopuši tik stiprus elkoņus un asus nagus, lai rāptos pretī galotnei. Mēs, pensionāri, padomju režīma likumu ierobežoti, paši sev nekādus materiālos labumus neesam uzkrājuši, toties, beidzot aktīvās darba gaitas, atstājām aiz sevis tik daudz, lai visiem šķēlēm, šleseriem, rungaiņiem būtu ko privatizēt, pārdot, spekulēt, iznīcināt. Gribētos ielūkoties nākotnē un redzēt, ko aiz sevis atstās mūsdienu Latvijas miljonāri, kad, valsti noveduši līdz bankrotam, brauks mūža atlikušo daļu pārticībā baudīt Floridā, Bahamu salās vai Spānijas dienvidos.
Ģirtam Rungainim un viņa domubiedriem pensionāri ir kā dadzis acīs. Mūs nevar nopirkt — kā “Rīgas satiksmes” autobusus ar peļņu darījuma organizētājiem, mūs nevar pārdot — kā Šlesers iecerējis pārdot Latvijas pilsonību, nevar ieķīlāt pret kārtējo ārvalstu baņķieru aizdevumu. Galvenais — mēs protestējam, kad valstsvīri kārtējo reizi sava nesaimnieciskuma radītos robus budžetā grasās aizlāpīt uz mūsu rēķina.
Ja Rungaiņa kungs un viņa domubiedri ar savām ekonomista zināšanām un pieredzi izstrādātu un ieviestu reālus priekšlikumus, kā un kādas tautsaimniecības nozares attīstīt, lai Latvijā būtu darbs un cilvēkiem izdzīvošanas iespējas nebūtu jāmeklē svešās zemēs, bet valsts kasē ieplūstu nodokļi, nebūtu jādomā, kā atņemt tiem, kam nekā nav. Ja ar tautsaimniecību saistītie politiķi ieklausītos “balsīs no tautas”, ka jau sen jāievieš progresīvais ienākuma nodoklis un tiem, kas vairāk saņem, sociālajā budžetā jāiemaksā proporcionāli daudz vairāk, tad nebūtu jāceļ trauksme, ka tuvākajos gados valsts sociālais budžets būs tukšs.
