Ja pret kādu ļaunumu cīnās, agri vai vēlu tas mazinās. Par žūpību gan to nevar teikt.
Ja pret kādu ļaunumu cīnās, agri vai vēlu tas mazinās. Par žūpību gan to nevar teikt. Ar to cīnījās gan sociālisma laikos, gan tagad. Tikai rezultāti līdzinās miesās vārgā Dona Kihota cīņai ar vējdzirnavām.
Saeima nesen pieņēma Alkohola aprites likumu, kas aizliedz pārdot alkoholiskos dzērienus no pulksten 22 vakarā līdz 8 rītā. Aizliegums naktī neattiecas uz alu. Veikalos pēdējie žūpas alkoholu nepērk, un tie, kas izmanto tajos pārdoto dziru, tagad vienkārši būs organizētāki un precīzāki — biežāk ieskatīsies pulkstenī. Pēc šī likuma pieņemšanas visvairāk cietīs mazo veikaliņu īpašnieki un arī pircēji. Nomas maksa jau veikalam nesamazināsies, līdz ar to tirgotavu īpašnieki būs spiesti palielināt cenas pārtikai.
Kad Rīgas domes deputāti pieņēma pašvaldības saistošos noteikumus par alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecības ierobežošanu, domes deputāts narkologs Jānis Strazdiņš teica: “Žēl gan, ka nevaram neko paveikt alus tirdzniecības ierobežošanā, jo to mums liedz Alkohola aprites likums. Alus nez kāpēc Latvijā pasludināts par “svēto govi”.”
Lielāks labums cīņā pret alkoholismu būtu piespiedu ārstēšanās profilaktoriju atjaunošana. Problemātiska tagad ir ārstēšanās no alkoholisma atkarīgajiem, kurus ārstē no valsts apmaksātās programmas līdzekļiem. Viņi ir iekļauti narkoloģisko slimnieku kopējā reģistrā, līdz ar to, piemēram, autovadītāja apliecību iespējams saņemt ne agrāk kā gadu pēc tam, kad pacients uzskatāms par izārstētu, bet ieroča nēsāšanas atļauju — pēc trim gadiem. Anonīmi ārstēties var tikai “biezie”, kuri par ārstniecības pakalpojumiem un medikamentiem maksā paši.
Bet “krutkas” tirgoņiem kā bija saudzējošais režīms, tā paliek. Viņus neviens īpaši netramda.
