Ilze (20 gadu) pēc divām nedēļām dosies atpakaļ uz Īriju, kur dzīvo un strādā no pagājušā gada jūnija. Šobrīd jauniete viesojas Latvijā pie vecākiem Aizkraukles rajonā, bet atgriezties un veidot savu dzīvi dzimtenē nedomā.
Ilze (20 gadu) pēc divām nedēļām dosies atpakaļ uz Īriju, kur dzīvo un strādā no pagājušā gada jūnija. Šobrīd jauniete viesojas Latvijā pie vecākiem Aizkraukles rajonā, bet atgriezties un veidot savu dzīvi dzimtenē nedomā.
Ko darīt?
Pēc Neretas vidusskolas beigšanas, kad klasesbiedri posās studijām augstskolā, Ilzei bija jāizvēlas — ko darīt? Vecākiem nebija pat tik daudz naudas, lai iedotu līdzi nedēļai iztikai, ja Ilze izlemtu studēt. Tā kā vecāku ienākumi bija nelieli, arī bankā uz kredītu Ilzei nebija ko cerēt. Vai gadu palīdzēt vecākiem zemnieku saimniecībā, dzīvot laukos un pēc gada saprast, ka esi tajā pašā situācijā kā pērn un nekas nav mainījies? “Ja vecākā māsa jau divus gadus nebūtu dzīvojusi Īrijā, tad doma par ārzemēm mani biedētu. Droši vien meklētu kādu darbu tepat Latvijā, jo viena uz Īriju nebrauktu,” stāsta Ilze.
Pirmo mēnesi bez darba
Pērn uzreiz pēc Jāņiem Ilze kravāja ceļasomas. Sākumā mērķis bija viens — nopelnīt naudu studijām un dzīvošanai Rīgā. Māsa cerēja, ka Ilze varēs strādāt tajā pašā uzņēmumā, kur viņa — pie dārzeņu smalcināšanas un fasēšanas. “Kad aizgāju pieteikties, darba devējs jautāja par manu darba pieredzi, bet man tādas nebija. Izrādās, arī tur tam ir nozīme. Ļoti slikti runāju angliski, nesapratu gandrīz neko, tāpēc baidījos meklēt darbu kaut kur citur, pirmo mēnesi Īrijā dzīvoju bez darba. Paziņas māsai ierosināja manā CV ierakstīt dažas darbavietas, kur it kā esmu strādājusi Latvijā. Tā arī izdarījām, un mani pieņēma. Slikto angļu valodas zināšanu dēļ strādāju krievvalodīgo maiņā, sarunājāmies galvenokārt krieviski, tagad varu sarunāties arī angļu valodā,” teic Ilze.
Strādā virsstundas
Ilze dzīvo vienā no lielākajām Īrijas pilsētām — Galvejā, kur dzīvošana ir dārga. Sākumā kopā ar māsu, viņas draugu un drauga brāli īrēja vienu privātmājas stāvu, nesen pārcēlušies uz dzīvokli. “Par trīsistabu dzīvokli maksājam 90 eiro mēnesī katrs, taču krietni vairāk tērējam pārtikai. Nedēļā, fasējot dārzeņus, vidēji nopelnu 250 latu, bet svētku dienās, piemēram, 1. janvārī, par stundu maksā 15 latu, jo ir maz strādnieku. Mūsu priekšnieks ir saprotošs, un tie, kuri vēlas nopelnīt vairāk, drīkst strādāt arī virsstundas. Ja ir lielāki pasūtījumi, tad tik un tā nākas strādāt vairāk, lai tos izpildītu, tad var nopelnīt pat 400 latu nedēļā,” stāsta Ilze.
“Gribu pelnīt!”
Atceroties dzīvi, pareizāk būtu teikt — cīņu par izdzīvošanu, Latvijā, Ilze par mājupceļu nedomā. “Es varu atļauties ieiet veikalā un nopirkt to, kas man garšo, nevis to, kas ir lētāks,” teic jauniete. Pēc darba paliek brīvs laiks gan atpūtai, gan pastaigām pa pilsētu. Svešumā darot visvienkāršāko darbu, Ilze var atļauties regulāri apmeklēt frizieri, manikīru un sauļoties solārijā. Arī kosmētiku, smaržas, aksesuārus un apģērbu viņa izvēlas, kas patīk, kas ir modē, nevis pielāgo maciņa biezumam. “Dzīvojot Latvijā, neko tādu nevarēju atļauties, par to pat neuzdrošinājos sapņot. Sajūta tāda, ka šobrīd esmu atbraukusi ciemos, lai gan Latvijā dzīvoju 19 gadu. Šobrīd nedomāju atgriezties, lai studētu kādā no Latvijas augstskolām. Gribu pelnīt!” tā Ilze.
Nekas nav mainījies
Gada laikā Ilze svešumā iejutusies, daudz palīdzējis tas, ka ir kopā ar māsu. Atgriežoties dzimtajā pusē, Ilze skumji secina, ka nekas nav mainījies — vecāki, radi un draugi turpina dzīvot ierastajā ritmā, bet pozitīvas pārmaiņas nav notikušas. Svešumā pietrūkst Latvijas dabas skaistuma, sākumā bijis grūti pielāgoties Īrijas klimatam, kad -7 grādu salā tur bijis aukstāk nekā tad, kad pie mums ir -20 grādu. Vienīgā saziņa ar Latviju — telefonzvani vecākiem un īsas vēstules draugiem portālā “draugiem.lv”. Nekādu informāciju par notikumiem Latvijā ikdienā Ilze negūst, taču viņa atzīst, ka par to zudusi interese. “Te ir cita dzīve — es strādāju, bet varu arī dzīvot.
