Vienvakar tā pavēlāk vēl nebiju aizgājis gulēt. Viens pats sēdēju virtuvē romantiskā sveces gaismā, sūkāju siļķes asti un labsajūtā aizsapņojos, varbūt pat iesnaudos, kad piepeši izdzirdu kaut ko grabināmies. “Pele vai?” nodomāju un nelikos zinis. Turpināju zelēt siļķi. Tad atkal tā pati skaņa. Pat sabijos, ka jāsāk ticēt spokiem. Grabināšanās nerimās. Tad sieva no guļamistabas ierunājās, lai taču beidzot eju klauvētājam atvērt durvis. Gan jau atkal kaimiņienei sāls būšot nakts vidū aptrūcies. Atrāvu vaļā šleperi, a tur aiz durvīm stāvēja sīciņš skuķēns. Augumā tīne, bet seja kā trīsdesmitgadniecei.
“Labo cilvēk, lūdzu, ielaidiet mani palikt pie jums pa nakti. Esmu iebraucēja. Mani uz ielas apzaga. Man nav ne naudas, ne telefona. Esmu izsalkusi un ļoti gribu gulēt. Bet man nav neviena, kam lūgt palīdzību!” lūgtin lūdzās meitietis.
Ko darīt? Diez ko negribējās liekus kreņķus. Turklāt sieva gultā bija visu noklausījusies un brēca: “Dzen viņu projām! Te nav nekāda patversme!”.
Nu, jā, nav patversme, bet… Piepeši iešāvās galvā bērnībā dzirdēta latviešu tautas pasaka par trim tēva dēliem. Katram no viņiem savu reizi pie durvīm klauvēja ubags. Divi vecākie brāļi nelaida viņu iekšā, bet jaunākais ielaida, pabaroja, izguldīja un vēl līdzi ceļam iedeva kukulīti. Par to viņš pretī dabūja laimi, jo dots devējam atdodas. Tā mani mazu mamma bija audzinājusi. Tāpēc par spīti sievas pukstēšanai meiteni vedu istabā, noservēju viņai galdu, kur netrūka ne speķa, ne rupjas maizes un ķiploku, ne ceptu olu, ne šņabīša. Tad ļāvu meitēnam kārtīgi izplunčāties vannā. Guldīju viņu viesiem paredzētajā pašā labākajā mūsmāju gultā baltos palagos. Ak jā, pirms tam ļāvu viņai izmantot savu mobilo tālruni, lai viņa varētu sazvanīt savus piederīgos, ko viņa arī izdarīja. Noliku viņai uz naktsskapīša piecus latus — naudu mājupceļam. Un tad mēs visi devāmies pie miera. Es aizmigu ātri un saldi kā pēc labi padarīta darba. Pamodos, kad mani kāds neganti pliķēja, purināja un brēca. Protams, tā bija mana cienītā kundze.
“Skuķis ir prom! Gulta, kur viņa gulēja, tukša. Noteikti mūs būs aptīrījusi! Vai es tevi nebrīdināju? Kāpēc viņu vedi mājā? Celies! Sauksim policiju! Es iešu pārbaudīt, ko viņa mums nozagusi,” caur zobiem sacīja mana sieva. Paskatījos pulkstenī — bija seši no rīta. Es nepaklausīju sievai vēl vienu reizi. Necēlos. Lai notiek, kas notikdams. Nekas nenotika. Sieva arī palika tāda savādi klusa. “Mīļā, vai tev slikti ar sirdi kļuva?” jautāju. Joprojām nekādas reakcijas. Tad gan sabijos un ieskrēju viesistabā. Sieva raudāja. Viņai rokās bija vēstule, kuru pastiepa man, lai izlasu arī es.
“Labie cilvēki! Paldies, ka izrādījāt viesmīlību un uzticēšanos man, svešiniecei. Jūs bijāt pirmie, kuri mani ielaida mājā. Pirms tam klauvēju pie daudzām mājām, pat nezinu, cik to bija. Godīgi atzīstos, ka gribēju jūs apzagt, bet roka necēlās. Jūs bijāt tik labi pret mani. Kaut ko tādu esmu jutusi tikai bērnībā, kad augu pie vecmāmiņas. Esiet veseli un palieciet laimīgi! Paldies par visu. Mārīte. P. S. Piecus latus es tomēr paņēmu. Vēlreiz paldies!”
Ko lai saka… No tā brīža sāku gaidīt, kad mani sasniegs latviešu tautas pasakās solītā laime. Tur gan teikts, ka tā nāk tikai un vienīgi negaidīta. Tā arī notika! Dažas dienas vēlāk loterijā vinnēju 200 latu. Agrāk man nekad tā nebija veicies. Nu kā lai netic pasakām!
