Katrs pats savas laimes kalējs — šim simtkārt dzirdētajam sakāmvārdam piekrīt arī Anna (vārds mainīts) — simpātiska, smaidīga sieviete ap 40, četru bērnu māte. Viņa dzīvo laukos.
Katrs pats savas laimes kalējs — šim simtkārt dzirdētajam sakāmvārdam piekrīt arī Anna (vārds mainīts) — simpātiska, smaidīga sieviete ap 40, četru bērnu māte.
Viņa dzīvo laukos. Lai cik arī daudz kopā ar vīru strādājuši, knapi iztikai nopelnījuši. Varbūt kāda cita sieviete Annas vietā nodzertos vai atdotu bērnus valsts audzināšanā, bet Anna izvēlējās citu ceļu — braukt peļņā uz ārzemēm.
Kad pērn “Staburagā” bija publicēti firmu nosaukumi, kurām ir atļauja iekārtot darbā ārzemēs, uz vienu no tām devās arī Anna. Desmit minūtēs firmas darbinieki noskaidroja, ko Anna prot, un teica: gaidiet izsaukumu!
Darbam Anglijā gan noformēja tikai precētus cilvēkus. Acīmredzot angļiem bail, ka pārāk daudzi nevēlētos atgriezties dzimtenē. Dokumentu un formalitāšu nokārtošana Annai izmaksāja ap 150 latu.
No bezcerības vairāk bail
Pēc vairākiem mēnešiem, kad Anna jau bija zaudējusi cerības, pienāca izsaukums. Viņa angliski nezināja ne vārda. Kad vaicāju, vai nebija bail doties svešumā, nezinot valodu, Anna bilst, ka no bezcerības, kāda ir laukos, bijušas daudz lielākas bailes.
Viņu vadījusi tikai viena doma — kaut kas jādara, lai tiktu uz zaļa zara. Turklāt parasti uz darbu ārzemēs nebrauc pa vienam, bet grupās. Parasti esot kāds, kurš prot runāt angliski.
Starp frēzijām un neļķēm
Anglijā Anna nokļuva bez starpgadījumiem. Pastrādāja vairākās vietās, līdz nonāca Gērnsi (Guernsey) salā. Tur milzīgās siltumnīcās viņa strādāja pie ziediem. Galvenokārt kopa un grieza frēzijas un neļķes.
Pēc Annas sacītā, uz salas strādājot ap 1000 latviešu. Darba viņiem netrūkst, jo pilsētiņā, kur iebraucēja strādāja, siltumnīcas ne saskaitīt, ne pārredzēt. Kad Annu, bijušo bērnudārza darbinieci, tincinu, vai viņa pēc atgriešanās no Anglijas nevēlas pārkvalificēties par dārznieci, viņa kategoriski noliedz: “Tikai ne to!”.
Pat svarā nokrītas
Iedzīvošanās svešā vidē sākumā nemaz nebijusi tik viegla. Grūti bez mājām, bez savējiem. Biedējis arī ilgais laiks (deviņi mēneši), uz kuru noslēgts darba līgums. Īsākam laikam līgumu neslēdz, arī darba meklētājiem tas nebūtu izdevīgi, jo pirmajos mēnešos no algas atskaita ceļa izdevumus. Gandrīz katru nakti Anna raudājusi, mākušas skumjas, sākusies gandrīz vai depresija. Pirmajos mēnešos pat zaudējusi vairākus kilogramus svara. Interesanti, ka dažas sievietes tieši otrādi — pieņēmušās svarā. Vairākas darba meklētājas, kuras nekad nebija smēķējušas, nervu nomierināšanai sākušas to darīt. Ar laiku lielākā daļa sieviešu pieradušas pie izmaiņām. Bijuši arī vairāki gadījumi, kad darba meklētājas atgriezušās mājās pirms noteiktā termiņa. Nav izturējušas psiholoģiski un fiziski.
Par papildstundām vairāk
Anna stāsta, ka aklimatizācijas periodā ļoti liela nozīme, pie kāda saimnieka strādā. Viņai gadījušies ļoti labi saimnieki. Darbdiena ilgusi astoņas stundas ar trim lenčiem — no 9.20 līdz 9.30, no 12.30 līdz 13 un no 15 līdz 15.10. Vasarā darbs sācies sešos no rīta.
Par stundu maksāja aptuveni trīs un vairāk mārciņu. Summa bijusi diezgan mainīga. Bieži saimnieks lūdzis pastrādāt arī virsstundas. Par tām maksāts vairāk.
— Es Anglijā nedēļā saņēmu vairāk, nekā Latvijā strādājot mēnesi, — tā Anna.
Reizi nedēļā saimnieka pienākums bija vest strādniekus uz veikalu iepirkties, jo tas no dzīvesvietas bijis patālu. Lielveikalā viesstrādnieces iegādājušās ikdienai nepieciešamos sīkumus.
Pārsteidz latvietes
Kad jautāju Annai, kas viņu Anglijā visvairāk pārsteidzis, viņa atbild: “Latvietes!”. Visas atbraukušas ar vienu mērķi — nopelnīt, bet Anna nekad nebija domājusi, ka cilvēki var būt tik nenovīdīgi, skaudīgi, melīgi, lišķīgi. Ar to bijis visgrūtāk samierināties. Protams, tādas nebijušas visas latvietes.
“Paskatieties uz manām rokām!”
Vecuma ziņā strādnieces bijušas dažādas. Vecākajai strādniecei 57 gadi. Viņa stāstījusi, ka firmas darbinieki, kuri noformējuši dokumentus darbam ārzemēs, gribējuši viņai atteikt, bet uzņēmīgā sieviete iesaukusies: “Paskatieties, cik man ir stipras rokas, kā es izskatos, turklāt daudz ko protu!”. Viņas teiktais pārliecinājis, un kundze saņēmusi izsaukumu uz Angliju. Darba devēji ar cienījamā vecuma strādnieci bijuši apmierināti.
Čībās uz veikalu
Anna stāsta, ka pēc Anglijas brauciena kļuvusi daudz pašpārliecinātāka, drošāka, neesot vairs tik kautrīga. Vietā, kur Anna strādājusi, viegli bijis atšķirt latviešus no angļiem. Vietējie parasti diezgan pavirši ģērbušies. Varējis redzēt, ka viņi par apģērbu īpaši neuztraucas. Piemēram, gājiens uz veikalu čībās tur nebijis nekas neparasts. Savukārt latvietes izcēlušās ar ģērbšanās stilu un kārtīgumu.
Strādās un pelnīs
Februārī Anna atkal devās uz Rīgu, lai pieteiktos darbam ārzemēs.
— Mūsu valdība absolūti nedomā par lauku cilvēkiem, kā viņus nodrošināt ar darbu. Vīrietis vēl kādu darbu var atrast, bet sieviete ir galīgi pabērna lomā. Ar tiem pāris lopiņiem jau var tikai dzīvību izvilkt, — saka Anna, kura pēc kāda laika atkal cer dabūt darbu ārzemēs. — Strādājot svešumā, zinu, ka par kārtīgu darbu saņemšu atbilstošu samaksu, par kuru te, Latvijā, varēšu iekārtot savu dzīvi un izskolot bērnus.
Iespējams, šoreiz viņa brauks uz citu valsti. Un atkal būs kā dziesmā: “Svešā zemē stādu rozes…”.
Tikai sirdī Annai iegūlis dīvains smagums. Daudz labprātāk viņa brauktu ekskursijā, nevis darbā.
