Vecā Jēriņmāte no savas lauku mājiņas nebija izkustējusies vai no pašiem krievu laikiem. Dēls braukāja ar autiņu un visu nepieciešamo piegādāja. Pašai atlika vien mājas solis. Bet nu dēls aizbrauca uz Norvēģiju nopelnīt kādu naudiņu.
Kā jau stiprai sievai, Jēriņmātei vēl astoņdesmit gados bija visi savi zobi. Tikai nu viens zobs sāka smilkstēt. Tāpēc nācās braukt uz pilsētu.
Zobs palika nelabots, jo cietējai rindā pie zobārsta jāgaida pusotru mēnesi. Vienīgi pretsāpju zāles aptiekā iedeva.
Līdz autobusa atiešanai rūdītā māmuļa nesēdēja vis uz soliņa un negaidīja, bet ar atplestu muti apstaigāja pavisam svešu kļuvušo pilsētu.
“Narvesen” — ne īsti nervi, ne īsti seni. Jēriņmāte paraustīja plecus un gāja vien tālāk.
Te kādi citi uzraksti — “Iga”, “Beta”. Tādas kā kurlmēmo izdvestas zilbes.
Kādā ielā viņa ieraudzīja “Bērnu aptieku”. Iegāja un apjautājās, ko labu bērni te var iegādāties. Taču večai paskaidroja, ka šī esot nevis bērnu, bet “Benu” aptieka. Nu vilks viņu rāvis! Viens burts izkritis. Gadās jau.
Pie citas mājas plaiksnījās uzraksts “Maxima”. Kas viņu zina, kādus verķus te tirgo?!
Bija arī garāki, gandrīz neizlasāmi uzraksti. “Supernetto”, piemēram. Super… super… superfosfāts. Tautā saukts par zupuru. Laikam tos minerālmēslus te var nopirkt. Kāds drusciņš jau derētu, ko puķudobēm uzbirdināt… Krievu laikā to tonnām no lidmašīnām kaisīja.
Bez tulka tu, cilvēks, ne iepirkties vari, ne sevis pēc aiziet!
Autobusā kāpjot, Jēriņmāte izsaucās: “Dievs augstais! Es pabiju ārzemēs!”
Guntis Gailītis
