Raksta Tev Rīgas Georgs. Jau labu laiku neesi rakstījis “Staburagam”. Laikam jau Tevi Izabella nelaiž pie vārda tāpat kā mana Berta. Tev jau tā dzīve dikti līdzīga manējai. Manas Bertas vairāk nav mājās nekā ir. Vienu laiku gan bija bēdīga, ka Āboltiņu no “Vienotības” izslēdza, sen jau to vajadzēja. Kā tad viņa tajā Saeimā tika? Padzina to jauno puisieti, nezin kur tas nabadziņš klīst? Varbūt Tu ko zini? Manai Bertai tā Āboltiņa dikti patika, esot smuka un ar īstu krampi — kā vīrietim. Es domāju, ka to nosaukumu “Vienotība” arī varēja nomainīt, nav jau tur saskaņas nekādas. Šogad īsti nezinu, par ko lai balso, visas partijas tādas “saņurcītas”, biedri klaiņo no vienas uz otru. Es domāju, mēs ar tevi, Indriķi, varētu nodibināt savu partiju. Iekļūtu Saeimā, varētu cīnīties par vienlīdzīgām tiesībām. Citādi tie sievišķi nolikuši mūs zem tupeles.
Gaidu atbildi.
Rīgas Georgs
Sveiks, vecais draugs!
Man vismaz viens labums no gadumijas — bija patiess prieks saņemt no Tevis vēstuli. Tu jau saproti, citādi mana dzīve rit vienā toņkārtā, tēlaini runājot, — kā Izabella spēlē, tā es dejoju. Pēdējā laikā esmu dāvanu upura lomā. Iedomājies, mans Rīgas brālēns Izabellai uzdāvināja franču smaržas! Viņa taču aiz lieliem priekiem vienā rāvienā izpūta gandrīz puspudeli. Tās smaržas patiešām ir īstas! Jau nedēļu man grūti paelpot. Saistībā ar finansiālo krīzi, kuru, protams, izraisīja Izabellas dāvanu pirkšanas neprāts, tagad man pusmēnesi jāēd pērnā gada neapēstie labumi. Pārsvarā tie ir zirņi. Varētu padomāt, ka viņa gatavojusies cienāt visus Latvijai paredzētos imigrantus. Es pat sapnī redzēju, ka esmu pārvērties par zirni un ripoju no kalna, dziedādams: “Apaļš puika es uzaugu…”
Manējā jau arī tāpat kā Tava Berta bija noskumusi, ka pret Āboltiņu tik nekrietni izrīkojās.
Es gan esmu priecīgs, citādi man vienmēr bija jāklausās, ka viņai vajag tādu kostīmiņu kā Solvitai, tādas kurpes un tādu frizūru, jo Āboltiņa viņai bija pašapliecināšanās simbols. Bet par to partijas dibināšanu gan Tev laba ideja. Varētu padomāt. Šajā Saeimā jau mums netikt, bet gatavoties nākamajai varētu jau sākt tagad. Tā teikt, dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta… Raksti, ko domā!
Ar sveicieniem —
Indriķis
