Pagājušajā vēstulē Tu apjautājies, kā man ar naudas lietām, un rakstīji, ka pats naudu glabā trijās bankās. Nu tas jau ir stratēģiski pareizs lēmums — ja kāda banka nogrimst, nepaliec ar pliku pēcpusi. Man jau gan iekrājumi tikai vienā bankā — tie ziedu laiki, kad mums Aizkrauklē bija septiņas bankas, jau aiz muguras. Man ar ietaupījumiem ir, kā ir — Izabella parasti visus kā putekļsūcējs izsūc. Es jau slepus naudu lieku drošākā slēptuvē — stikla burkā, kuru esmu nomaskējis garāžā. Tā ir vienīgā vieta, kur Izabella nebāž savu degunu. Taču, ja atklāti, nekādus miljonus gan neceru iekrāt — gājienam uz debesu valstību pietiek, bet pārējo tērējam ar Izabellu sava prieka pēc, pareizāk sakot, viņa, es jau visu laiku darbojos kā uzraugs.
Nezinu, kā Tava Berta, bet Izabella ļoti aizrāvusies ar dažādiem naudas pievilināšanas rituāliem. Jo muļķīgāks rituāls, jo Izabella tiem vairāk tic. Iedomājies, viendien viņa makā bija iespraudusi mobilā tālruņa lādētāja galu, kas pievienots elektriskajai strāvai. Pēc šāda rituāla maciņš uzlādējoties ar naudas enerģiju. Es gan efektu no tās metodes vēl neesmu jutis. Nu jau vairāk nekā mēnesi viņa izmanto senču paņēmienus. Katru dienu viņa skaita šādu četrrindi: “Dod, Dieviņi, dodamo,/Es paņemšu ņemamo,/Es paņemšu ņemamo/Ar balto dvēselīti.” (Es pat no galvas esmu iemācījies!) Neesmu vēl manījis, ka Izabellai būtu kļuvis biezāks maks.
Viens no ticējumiem vēsta — lai mājās vienmēr būtu nauda, zem lieveņa jāpaslēpj trīs jaunas, spīdošas monētas un jānovārdo: “Zelts pie zelta, sudrabs pie sudraba, nauda pie naudas šajā mājā.” Izabella pēc lielām pārdomām no šī rituāla atteicās, jo baidījās, ka daudzdzīvokļu mājā nauda varētu apmaldīties un aiziet pie neīstajiem cilvēkiem.
Tā, lūk, mums ar tām naudas lietām. Vienmēr jau gribētos vairāk, bet jāiztiek ar to, kas ir.
Visu labu vēlot un kādu rindiņu gaidot — Indriķis