Aizkraukles pilsētas pensionāri vasarā vismaz divreiz brauc ekskursijās. Šovasar pirmajā ekskursijā viņi devās uz Latgali, kurā pabija Līvānos, Preiļos, Aglonā un Krāslavā.
Aizkraukles pilsētas pensionāri vasarā vismaz divreiz brauc ekskursijās. Šovasar pirmajā ekskursijā viņi devās uz Latgali, kurā pabija Līvānos, Preiļos, Aglonā un Krāslavā.
Lietus postījumus nemana
Aiz Jēkabpils ekskursanti jau jūtas kā Latgalē. Visur ļaudis pļauj vai vāc sienu. Daudzviet tas sakrauts gubās vai sarullēts rulonos. Kaut arī ekskursijā devāmies pēc lietus perioda, nekur neredz lietavu postījumus — vagās ūdens nestāv, arī labība nav sakritusi veldrē. Varētu domāt, ka Latgalē lietus lijis mazāk nekā Aizkraukles rajonā, taču tas ir mānīgs iespaids — kāds zemnieks pesimistiski pavēsta — kartupeļiem sākusies lakstu puve.
Visas mājas, cik vien tālu no ceļa var redzēt, ir labi koptas, tās ieskauj ziedoši jasmīnkrūmi, liepas un bērzi. Daudzviet iestādīti lieli augļudārzi, katrā pagalmā — košs puķudārzs. Ganībās redzam govis, dažviet pat ap desmit, kur nav govju — tur divas, trīs kaziņas, bet gandrīz katras mājas tuvumā ganās zirgs.
Saimnieko Amerikas latvietis
Klāt arī Dubnas upe un Līvāni, kur aizkraukliešus gaida Līvānu stikla rūpnīcas muzejā.
Rūpnīcas īpašnieks patlaban ir Amerikas latvietis Imants Bušs, kurš saimnieko kopā ar vācu uzņēmējiem. Stikla ražojumus pārdod Kanādā un Eiropas valstīs. Rūpnīcā patlaban nodarbināts ap 250 strādājošo. Lai apgūtu meistara iemaņas, jāstrādā vismaz trīs gadus.
Krāsas kā varavīksne
Stikla muzejā daudz brīnišķīgu izstrādājumu — vāzes, glāzes, trauki, apgaismes ķermeņi un daudz kas cits. Krāsas dažādas — zila, zaļa, violeta, sārta, balta, melna, dzeltenie saules toņi… Interesanti, ka smiltis Līvānu stikla ražošanai ieved no Ukrainas, bet opālu — no Baltkrievijas. Šogad stikla traukus zilā un zaļā krāsā diemžēl tehnisku iemeslu dēļ neražo, taču tas nemazina interesi par Līvānu produkciju gan ārzemēs, gan tepat Latvijā.
Bez svilpaunieka neiztikt
Turpinot ceļu uz Preiļiem, priecājamies par maziem, zaļojošiem lauku centriem — Rožupi, Sutriem un Līčiem…
Preiļos dodamies uz viena no Latgales slavenākā keramiķa Polikarpa Čerņavska keramikas māju. Meistars 1997. gadā aizgājis mūžībā, viņa māksla novērtēta ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Tagad meistara pēdās iet znoti. Vienu no viņiem — Jāzepu Caicu — sastopam, griežot podnieka virpu. Jauni podi atkal top, bet mājā var aplūkot Polikarpa Čerņavska vāzes, dekorus, svečturus un milzum daudz svilpaunieku. Šos mazos keramikas darinājumus gribas nopirkt vai katram apmeklētājam, īpaši vecmāmiņām aizvest mazbērniem. Vēl autobusā atskan pa svilpienam, jo gribas izmēģināt, kāda skaņa ir pīlītei, zirdziņam vai kādam citam māla svilpauniekam.
Būvē pasaku pilis
Preiļos apbrīnojām arī mākslinieces Jeļenas Mihailovas pasaku pilis, kuras viņa no dažādiem materiāliem uzbūvējusi savas ģimenes savrupmājas plašajā pagalmā.
Tās nav uz smiltīm būvētas pasaku pilis, bet īstas miniatūras aristokrātu pilis ar tornīšiem un arkām, brīnumskaistiem logiem un pat dārziem ap tām.
Esi svētīta, Aglona!
Tuvojoties Aglonas bazilikai, arvien vairāk ceļmalu māju pagalmos redzam Dievmātei un Jēzum Kristum veltītos lūgšanu namiņus. Tie greznoti skaistām svētbildēm, krucifiksiem, visur daudz ziedu. Astoņus kilometrus no Aglonas ceļu krustcelēs pret debesīm slejas vairākus metrus augstais baltais krusts. No šīs vietas svētceļnieki, kuri Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos 15. augustā dodas uz Aglonu braukšus, izkāpj no mašīnām un līdz bazilikai dodas kājām.
— Esi sveicināta, Aglona! — sakām dziļā bijībā, noliektām galvām ejot pa plašo pagalmu uz seno baznīcu, kura pret zilajām debesīm ir brīnumaini balta. Gaisā virmo kāda dievišķa sajūta, apkārt miers un klusums, tikai vējš glāsta cilvēku augumus. Kā Dieva klātbūtne, kā Dievmātes mīlestības elpa…
Aglonas bazilikas vēsture ir sena. Baznīca celta ar nodomu Latgalē pilnībā ieviest kristietību, tāpēc Livonijas un Kurzemes bīskaps Miķelis Poplavskis (1683.— 1709.) aicinājis palīgā Lietuvas provinces dominikāņus. Ludzas apvidū pirmā dominikāņu grupa ieradusies 1694. gadā, un viņi nodibinājuši savu klosteri Paseinā.
Klostera un baznīcas celšanai viņi izvēlējās kādu kalniņu egļu mežā starp Cirīša un Egles ezeriem. Aglaine latgaliski nozīmē “egļu mežs”, no šī vārda, iespējams, radies vietas nosaukums — Aglona.
Svētība dvēselei un miesai
Dominikāņi savu pirmo baznīcu un klosteri no koka sākuši celt ap 1700. gadu. Baznīcu 1751. gadā iesvētījis Livonijas bīskaps Jāzeps Kozelskis—Puzina par godu Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanai. Dievmātes svētglezna tur bijusi jau kopš paša sākuma. Tās brīnumainais spēks glābis agloniešus pat no mēra. 1708. gadā Latgalē plosījies mēris, bet Aglonas iedzīvotāji no tā pasargāti ar Aglonas Dievmātes aizbildniecību.
Tagadējā Aglonas bazilika uzcelta baroka stilā, ir 45 metrus gara, 25 metrus plata, augstums kopā ar pagrabiem — 55 metri, torņa augstums — 60 metru. Bazilikas griesti velvēti, tajā ir 10 altāru. Aglonas baznīcā pašaizliedzīgi kalpojuši daudzi prāvesti, bīskapi un dekāni. Ticīgo piemiņa nekad nezudīs par tādām personībām kā bīskaps Pēteris Strods un Aglonas ģimnāzijas direktors un dekāns Aloizijs Broks, kurš 1943. gadā sadedzināts vācu nāves nometnē.
Slimos dziedina arī avota ūdens netālu no baznīcas. Cilvēki uz Aglonu brauc no visām pasaules malām ne tikai 15. augustā, bet arī ikdienā, lai izlūgtos Dievmātes žēlastību, svētību un mīlestību. Lai dziedinātu dvēseli ar lūgšanām, bet miesu — ar svētā avota ūdeni.
Krāslavas spožums un posts
Dodamies uz agrāk skaistāko Latgales pilsētu — Krāslavu. Tur apbrīnojam seno Krāslavas Romas katoļu baznīcu, kuru pilsētas visaugtākajā vietā laikā no 1755. līdz 1767. gadam uzbūvējis Krāslavas īpašnieks Jans Ludvigs Plāters. Baznīcu viņš cēlis ar nodomu to izveidot par Livonijas bīskapa rezidenci. Tā nosaukta svētā Ludviga vārdā. Baznīcai blakus Plāters uzcēlis arī pirmo augstāko mācību iestādi Latvijā — Krāslavas Garīgo semināru. To savos 86 pastāvēšanas gados beiguši 253 priesteri.
Diemžēl Plātera laikā celtā Krāslavas pils ir ļoti nožēlojama. Savlaik tur bijusi skola, bet pēc jaunās mācību iestādes uzcelšanas Krāslavas pils pārvērtusies par bezpajumtnieku un, iespējams, spoku mājokli. Pils parkā šovasar pat zāle nav ne reizi pļauta. Tās izdauzītie logi kā akla cilvēka tukšais skatiens veras pasaulē… Ēka nevienam nav vajadzīga, pašvaldība nav to atdevusi Plāteru dzimtas mantiniekiem, nu tā nolemta sabrukšanai.
Pilsētā valda liels bezdarbs, te ir daudz čigānu tautības cilvēku. Bezcerība diemžēl izstaro vai no katra sena, maza Krāslavas namiņa ar skaistiem logiem un slēģiem.
***
Jau no Aizkraukles rajona robežas secinājām, ka nekur nav tik labi kā mājās.
