Paldies par Tavu vēstuli, kuru saņēmu pagājušajā nedēļā.
Paldies par Tavu vēstuli, kuru saņēmu pagājušajā nedēļā. Esmu diezgan aizņemta dārza darbos, tāpēc kavējos ar atbildi, ceru, ka Tu mani sapratīsi.
Tu man rakstīji, ka ap Ziemassvētkiem brauksi ciemos, tomēr man Tevi jāsarūgtina, jo nevarēšu Tevi uzņemt.
Hermīnīt, Tu taču labi atceries, kā, pie manis ciemodamās, manā aukstajā dzīvoklī pagājušajā ziemā pārsali. Tu pat saslimi un toreiz stingri noteici, lai es dodos uz Aizkraukles pilsētas domi un cīnos, lai manai daudzdzīvokļu mājai nosiltinātu ārsienas.
Es un mani kaimiņi, kuri dzīvojam vienā no vecākajām mājām Spīdolas ielā, uzrakstījām garu “petīciju” pilsētas domes deputātiem un pašam domes priekšsēdim. Lūdzām kaut ko darīt lietas labā, lai ziemās nebūtu jāsalst, taču viss palika bez rezultātiem — trūkstot naudas. Tajā pašā laikā daudzām mājām pilsētas jaunajā rajonā, tā saucamajā Purvciemā, daudzas mājas remontē, liek logus un siltina sienas.
Mēs ar kaimiņiem nospriedām, ka domnieki tomēr par mums ļoti rūpējas — katrs taču zina, ka aukstumā viss labāk saglabājas. Acīmredzot, to var attiecināt arī uz mums, pensionāriem. Un šīs rūpes var saukt pat par labdarību, jo neko taču nemaksā. Nauda pilsētas kasē paliek “spiedīgākām” vajadzībām — grandiozu svētku rīkošanai, domnieku ārzemju braucieniem, savu algu palielināšanai un daudzām citām vajadzībām. Mēs savos aukstajos dzīvokļos kaut kā tomēr meklēsim kādu alternatīvu, lai sasildītos.
Nakts stundās, bargo ziemu gaidot, es jau sāku adīt garas, biezas vilnas zeķes. Draudzene no laukiem atsūtīja īstu aitas vilnas dziju, tā kā viss ir veselīgi un arī neko nemaksā. Cita draudzene ieteica jau laikus, kad kāds latiņš paliek no pensijas, nopirkt konjaka vai Rīgas balzama pudeli. Tas noderēšot īpaši aukstā laikā, gulēt ejot, pa graķītim iedzerot, lai pussastingušo asinsriti atkal “atdzīvinātu” — vismaz tik ilgi, lai tiktu aukstajā gultā un to pāris stundu laikā iesildītu. Tu jau zini, ka es ziemā guļu nevis naktskreklā, bet biezā jakā, garajās biksēs, un nu būs arī garas vilnas zeķes.
Ceru, ka tu aplam nedusmosies par atteikumu. Esi tik laba un atbrauc tagad, vasarā. Nu ir silti, un piepelējušos istabu kaktus izsilda saulīte. Par apkuri, protams, jāmaksā arī vasarā, kaut gan tagad neviens nekurina. Tā mēs te dzīvojam.
Šoreiz beigšu, jo jāturpina adīt zeķi.
Ar sirsnīgiem sveicieniem — Anna.
