Pilskalniete Marta Tervīde vakar svinēja skaistu dzīves jubileju — 70 gadu. Kad „Staburags” viesojās pie Martas kundzes, viņa vispirms iebilda, ka nekā īpaša jau dzīvē nav bijis — visu mūžu tikai strādāts.
Pilskalniete Marta Tervīde vakar svinēja skaistu dzīves jubileju — 70 gadu. Kad “Staburags” viesojās pie Martas kundzes, viņa vispirms iebilda, ka nekā īpaša jau dzīvē nav bijis — visu mūžu tikai strādāts.
Jubilāres dzimtā puse ir Viesīte, bet jau 30 gadu viņa ir pilskalniete. Sākumā strādājusi bijušajā padomju saimniecībā, vēlāk — pastā un veikalā. Tad radusies iespēja izveidot savu saimniecību, ko viņa ar aizrautību arī darījusi.
— Man vienmēr patikuši lopi un zeme. Bija govis, un arī tehnika sagādāta. Darbs veicās. Tagad sliktā veselība vairs neļauj strādāt. Lopu vairs nav, bet zemes tik, cik paši varam apkopt, — saka jubilāre.
Šobrīd viņas ikdiena paiet mājās, palīdz arī meita Anita, mazdēli Artis un Jānis. Martas kundze gan atzīst, ka ģimenei lauku darbi nav īsti pie sirds. Lai zemi strādātu, tā jāmīl. Citādi neko nav vērts darīt, jo rezultāta nebūs.
Vecāsmātes lepnums
Māmuļai joprojām sāp sirds par traģiski bojāgājušo dēlu Andri. Nelaime notika pirms četriem gadiem.
Martas kundzes lepnums ir mazmeita Dace, kura šobrīd dzīvo un strādā Ķīnā.
— Dacītei mācības patika un padevās. Ar labām sekmēm viņa beidza Neretas vidusskolu. Augstskolā mazmeita apguva ķīniešu valodu, un labākajiem studentiem piedāvāja iesaistīties apmaiņas programmā. Dace šajā valstī jau ir vairākus gadus — iedzīvojās, atrada darbu un vēlas tur arī turpināt mācības, — stāsta vecmāmiņa.
Uz Latviju mazmeita atbraucot reti, bet savējos vienmēr atceroties. Martas kundze rāda, cik krāšņu mājas tērpu viņai atsūtījusi Dace.
Kultūras cilvēks
Izrādās, savulaik Martas kundze strādājusi par Jēkabpils rajona Vārnavas pagasta kultūras nama vadītāju. Kad pagastu pievienoja Viesītei, darba vairs nebija. Tomēr kultūras būšana viņu vienmēr saistījusi. Jubilārei joprojām patīk dažādi sarīkojumi, arī dziesmu viņa zina daudz. Tagad gan mazāk iznāk būt cilvēkos, bet viņa allaž atrod iespēju aiziet uz pagasta bibliotēku.
— Bez grāmatām gan nevaru. Tagad pat paņēmu veselu kaudzi, lai pietiek ilgākam laikam. Labi, ka ir bibliotēka, jo paši grāmatas nevaram nopirkt, — saka Martas kundze.
