Daudzesiete Mākslas akadēmijas studente Zanda Jankovska divas nedēļas pavadīja arheologu nometnē Sicīlijā Itālijā, nometne rīkota saistībā ar projektu “KALAT”.
Daudzesiete Mākslas akadēmijas studente Zanda Jankovska divas nedēļas pavadīja arheologu nometnē Sicīlijā Itālijā, nometne rīkota saistībā ar projektu “KALAT”. Zanda par iespēju tīrīt katakombas, piedalīties izrakumos un veidot arheoloģiskās kartes saka: “Mākslas zinātnes studentam tā ir kā medusmaize.”
Ir aprīlis, kārtējo reizi elektroniskā pasta kastīte pilna dažādām vēstulēm. Lielākā daļa no tām sūtītas no nevalstiskajām organizācijām, kuras izplata informāciju par dažādiem pasākumiem un iespējām iesaistīties interesantos projektos. Starp sūtījumiem arī vēstule, kurā ir informācija par “KALAT” projektā organizētajām arheologu nometnēm Sicīlijā vasaras otrajā pusē. Šoreiz nometņu temats — bronzas laikmets.
Vilinošs piedāvājums
Tas mani ļoti ieinteresē, jo nav daudz projektu, kuri būtu saistīti ar mākslu un tās vēsturi. Nosūtu vēstuli uz norādīto adresi ar daudziem jautājumiem, vai ceļu daļēji apmaksā, lūdzu arī sīkāku informāciju par nometnes programmu. Paiet diena, un es saņemu atbildi no “KALAT” projekta vadītājas Emīlijas Bellas. Programma tik interesanta, ka, lasot katru vārdu, aizvien vairāk rodas vēlme tur nokļūt: darbs ar arheologiem, katakombu tīrīšana, arheoloģiskā parka kartēšana, Agriģento tempļu (grieķu tempļu) ielejas apmeklēšana. Ja studē mākslas zinātni, tā šķiet kā medusmaize. Lasu, līdz nonāku pie sadaļas — dalības maksa tik un tik, ceļa izdevumi pilnībā jāsedz pašam. Saploku kā uzpūsts ziepju burbulis… “Nereāli, kur dabūšu tādu naudu?” nodomāju. Piebilde — jāpiesakās pēc iespējas ātrāk.
Kur ņemt naudu?
Aizeju uz mākslas studentu viesnīcu “Baltā kaza”, stāstu draugiem par šo projektu, bet, jo vairāk par to runāju, jo vairāk jūtu vēlmi tur nokļūt. Sāku domāt, kur ņemt naudu šādam braucienam. Otrajā dienā aizsūtu pieteikumu trešajai, šīs vasaras pēdējai, nometnei, kura paredzēta no 20. augusta līdz 3. septembrim, ar domu, ka būs pietiekami laika atrast nepieciešamo naudassummu. Saņemu apstiprinājumu, ka esmu uzņemta šajā nometnē.
Pirmā organizācija, kura, šķiet, varētu atbalstīt šādus pasākumus, ir Kultūrkapitāla fonds. Aprīļa sākumā ir projektu konkurss. Uzrakstu projektu, iesniedzu to, rekomendācijas uzraksta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes katedras vadītājs Eduards Kļaviņš un vēl trīs personas.
Maijs. Diemžēl manu projektu neapstiprina. Sūtu vēstules citām projektu aģentūrām, un jāsecina: ja to neatbalsta Kultūrkapitāla fonds, mākslas zinātnes studentam citu iespēju nav. Turpinu rakstīt vēstules galerijām, antikvariātiem un citām organizācijām, kuras man ienāk prātā. Nosūtu vairāk nekā piecdesmit vēstuļu, bet atbildi saņemu apmēram 10%. Diemžēl neviena no šīm iestādēm man palīdzēt nevar, bet iesaka citas organizācijas un novēl veiksmi.
Dzimtais pagasts — pēdējā cerība
Veiksmes man tobrīd ļoti pietrūkst, jo ir jau jūnijs, bet naudas vēl nav, tā jāiemaksā līdz 1. jūlijam. Jau atmetu visam ar roku un gatavojos nosūtīt vēstuli uz Sicīliju, ka nometnē nepiedalīšos.
Sēžu ANO nama UNICEF birojā un iesaistu sarunā visus biroja darbiniekus. Tā vārds pa vārdam, līdz iedomājamies par pašvaldību. Pēdējais salmiņš. Ziloņi par savu dzimto pusi iedomājas pirms nāves, bet cilvēks tad, kad viņam kaut ko vajag. Piezvanu Daudzeses pagasta padomes priekšsēdētājam Guntim Ozoliņam un sarunāju tikšanos nākamās dienas rītā. Drebošu sirdi, baidoties saņemt atteikumu arī te, dodos uz pagasta padomi.
Ieeju kabinetā un stāstu savu stāstāmo. Kad viss pateikts, šķiet, atbilde sekos pēc mūžības. Varbūt tā ir sekundes simtdaļa, bet man — mūžība. (“Bonus” šim stāstam ir tāds, ka es no Latvijas esmu vienīgā dalībniece. Nometnē vēlējušies piedalīties arī pāris LU Vēstures fakultātes studentu, bet viņus neizvēlējās.)
“Ja jau esi tikusi, tad jābrauc!” skan Gunta Ozoliņa atbilde. Tā ir mana laimīgā diena, jo mani finansiāli atbalsta ne tikai Daudzeses pagasta padome, bet arī Aizkraukles rajona padome. Uzzinu arī to, ka akadēmijā esmu “ierotējusi” budžeta grupā. Palīdzēs arī vecāki.
Apmaldās lidostā
Pirmo reizi dodos tik tālu un ilgi prom no Latvijas, no mājām. Roma. Lidosta ir tik tālu no pilsētas, ka izslavēto lielo Kolizeju no tās nevar saskatīt. Lidosta ir daudz lielāka nekā Latvijā, un, lai saprastu, kā rīkoties, vados pēc pārējo cilvēku rīcības. Visi kāpj pie lidmašīnas piebraukušajā autobusā, es arī. Te vēl var dzirdēt latviešu valodu, tāpēc jūtos samērā droši, bet pie bagāžas konveijera dzirdu vairs tikai svešvalodas, un sirds sāk pukstēt straujāk. Pēc stundu ilgas satraukuma pilnas stumdīšanās pa lidostu beidzot atrodu terminālu, no kura jālido tālāk uz Palermo. Priecājos, ka pagājušajā gadā nedaudz mācījos itāļu valodu, šīs zināšanas noder.
Lidojot no Romas uz Palermo, interesanti lūkoties pa logu, jo lidmašīna visu laiku lido virs Vidusjūras. Kad tā paceļas virs baltajiem gubu mākoņiem, ir sajūta, ka lido debesīm pa vidu — augšā un apakšā ir skaists zils klajums. Pēkšņi zilo debesu lauku vidū no jūras iznirst smilškrāsas kalni.
Jāmācās žestu valoda
Lidmašīna nolaižas. Prātā viens jautājums: “Cik te būs karsts?”. Izkāpju no lidmašīnas, jā, laiciņš tiešām karsts! Te lidosta mazāka nekā Rīgā, līdz ar to mazāka iespēja apmaldīties. Tālāk jānokļūst Palermo dzelzceļa stacijā. Itālieši ir ļoti izpalīdzīgi, un vietējie puiši man palīdz nest bagāžu. Smaids viņu sejā gan izzūd, kad viņi paceļ manas somas.
Ierodoties Sicīlijā, dodos meklēt SAIS kompānijas autobusus. Pajautāju kādam taksistam. Nepaspēju pabeigt jautājumu, kad ar rokām tiek parādīts, ka viņš angliski neko nesaprot, bet itāliski paspēj pajautāt, vai esmu “tedeska” (vāciete). Interesanti, ka, braucot uz Sicīliju, man daudzi jautāja, vai esmu vāciete, bet, kad iesauļojusies devos atpakaļ uz Rīgu, jautāja — vai esmu no Krievijas. Mēģinot sazināties ar taksistiem, saprotu, ka jāsāk mācīties žestu valodu. Izvelku no somas lapiņu, kurā rakstīta informācija itāļu valodā par SAIS autobusiem. Seko pusminūti garš žestu “šovs”, skan itāļu valoda. Brīnums, bet saprotu, kurp jādodas!
Pieved pie durvīm
Beidzot atrodu īstās kompānijas autobusus, taču nekur nav norādīti to maršruti. Ieraugu šoferīšu kompāniju un jautāju, ar kuru autobusu var aizbraukt līdz Campobello di Licata. Kāda veiksme! Vīrietis, ar kuru runāju, brauc uz šo pilsētiņu. Viņš man palīdz arī savākt visas paunas un nopirkt biļeti.
Ceļā priecājos par skaisto dabu — lielajiem kaktusiem, kalniem un lejām, vīnogulāju un olīvkoku plantācijām. Mājas gan ir pelēcīgas un dzeltenas kā zeme. Tās izskatās vecas, lai gan celtas nesen. Logi lielā karstuma dēļ visu dienu aizklāti žalūzijām, bet mazi tie ir jau kopš bronzas laikmeta.
Visbeidzot nokļūstu Campobello di Licata, un šoferītis mani aizved līdz pašai via Carnavale 142 (Karnevāla ielai 142). Nostājos mājas priekšā, nolieku somas, ievelku dziļi plaušās skābekli — neticami, esmu galapunktā. Vienstāva ēka ar divslīpu jumtu smilšdzeltenā krāsā, un gar tās malu novilkta lente ar uzrakstu “KALAT”.
Brīnās par pienu ar kafiju
Emīlija Bella parāda manu istabiņu. Nometnes dalībnieki dzīvo divās istabās, kurās katrā ir pa desmit gultām, puiši un meitenes dzīvo kopā. Arī spāniete Beatrise ieradusies dienu agrāk. Izkravājusi mantas, pievakarē sēžu terasē, lūkojos Campobello di Licatas ielās un malkoju “pienu ar kafiju”. Itāļiem rodas iespaids, ka latvieši dzer pienu ar kafiju, nevis kafiju ar pienu, jo tik stipru kafiju, kādu te raduši dzert, nevaru iedzert.
Šķiet, jo tumšāks paliek, jo dziļāk sāk elpot ielas. Tās ieelpo tik dziļi, ka no mājām izvelk visus cilvēkus. Gados vecākie visu vakaru nosēž uz mājas sliekšņa, nedaudz padzīvojušie — uz trotuāra malas, bērni ielā spēlē futbolu. Mazās ieliņas ir neierasti skaistas un mīļas.
Mācās un tīra katakombas
Nākamajās divās dienās sarodas pārējie nometnes dalībnieki no Anglijas, Francijas, Spānijas, Itālijas. Spēlējam saliedēšanās un iepazīšanās spēles, notiek lekcijas, kurās stāsta un rāda, kā bronzas laikmetā ieguva uguni, kādas ir atšķirības dažādu periodu keramikā — tās mākslinieciskajā veidojumā un glazūrā, iepazīstam katakombas, kurās strādāsim nometnes laikā, mūs māca, kā tās jātīra, kas vispār ir “KALAT” projekts.
Divdesmit cilvēku sadala divās grupās. Pirmajā nedēļā viena grupa veido arheoloģijas kartes Campobello di Licata reģionā, otra — tīra katakombas. Es esmu otrajā grupā. Visu nedēļu strādājam Bizantijas laika katakombās, bet neko neatrodam. Protams, daudzreiz šķiet, ka esi atradis kaut ko īpašu, piemēram, gabaliņu pārakmeņojušos kaulu vai Bizantijas keramiku, kura ir gaiša kā akmens, bet vienmēr izrādas, ka tas ir tikai akmens.
Par Latviju zina maz
Nodarbības notiek Palermo universitātes arheoloģijas pasniedzēju uzraudzībā, viņas arī māca, kas un kā jādara. Valda ļoti draudzīga atmosfēra, jo visi esam studenti, kuri studē mākslas vēsturi, arheoloģiju, vēsturi antropoloģiju, restaurāciju. Fantastiski, ka varam pārrunāt valstu atšķirības. Par Latviju jauniešiem ir atšķirīgs iespaids. Viens jautā, vai runājam krieviski, cits — vai angliski. Daudzi Latviju zina, jo pirms diviem gadiem pie mums notika “Eirovīzija”, angliete zina, ka Latvija 1989. gadā “tikusi vaļā” no PSRS okupācijas, spāņi dzirdējuši par Rīgu. Nepatīkami, ka uz itāliešu kukurūzas pārslu pakām redzams PSRS, nevis Krievijas karogs.
Turpmāk vēl
