Februāris — Sveču mēnesis. Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā “Kalna Ziedos” sveču no seniem laikiem gan nav, taču muzejā ir svečturi, kas izgatavoti 19. un 20. gadsimtā.
No lūgšanu nama uz muzeju
Pēc izmēra lielākais no muzeja krājumā esošajiem svečturiem darināts 1842. gadā. Svečturī iegravēts gan izgatavošanas gads, gan paša darinātāja vārds — Fridrihs Kilovskis. Ilzīte Ozoliņa, muzeja galvenā krājuma glabātāja, stāsta, ka šādi svečturi muzejā ir divi. “Tos abus darināja speciāli Gricgales lūgšanu namam, ko uzcēla Gricgales muižas īpašnieks Korfs,” stāsta Ozoliņas kundze. “Ilgu laiku svečturi vairs neglabājās lūgšanu namā, bet citās telpās, un kāds tos gluži vienkārši piesavinājās. Bija iesaistīta arī milicija, un beigu beigās 1987. gadā svečturi nonāca muzejā.”
Vēl viena dievnama — Kurmenes katoļu baznīcas — devums muzejam ir rīki, ko kādreiz, iespējams, izmantoja sveču aizdedzināšanai baznīcas kroņlukturī.
Arī dzejnieces gaismeklis
Muzeja krājumā ir vairāki svečturi, kas darināti 19. gadsimta otrajā pusē, gadsimta nogalē. Tie ir dažādu izmēru, kāds vienkāršāks, cits greznāks. Vienam no sveču turētājiem ir interesanta konstrukcija, kas ļauj sveci izbīdīt, un tā izdeg pilnībā.
“Diemžēl nevienam no šiem 19. gadsimtā radītajiem svečturiem nav nekādas norādes, firmas zīmes, kas ļautu uzzināt, kur un kas tos izgatavojis,” stāsta Ilzīte Ozoliņa. “Muzeja sākuma gados svečturītis ar ērgļa figūriņu pie mums ir nonācis no Kokneses puses, ir no Jaunjelgavas, no Neretas. Šādu svečturu nebija katrā mājā, trūcīgākie cilvēki droši vien tos izgatavoja paši, nopirkt greznākus sveču turētājus varēja tikai bagātākie.”
Muzeja krājumā ir arī neliels keramikas darinājums, kur sveces savulaik ievietoja un aizdedza dzejniece neretiete Velta Toma.
Gatavo no taukiem
No taukiem darināto sveču liešanai senos laikos lietoja koka vai māla sveču lejamās lādes. Šādas lādes izmantoja vēl 19. gadsimtā, 20. gadsimtā sveces jau lēja skārda veidnēs. Gatavās sveces sēja buntītēs un pakāra klētī vai kambarī. Nereti tās glabāja pie sienas karināmos sveču skapīšos vai īpašās sveču kastītēs.
Aizkraukles muzejā specifisku rīku sveču liešanai nav, Ilzīte Ozoliņa teic, ka laukos biežāk taisīja tauku sveces, iemērcot dakti izkausētā masā un “audzējot” sveci resnumā. Parasti sveces gatavoja rudeņos, kad kāva lopus, un tradicionāli arī Sveču dienā — 2. februārī.
“Pēc svečturiem nāca petrolejas lampas,” stāsta krājuma glabātāja. “Arī tās sāka lietot 19. gadsimta otrajā pusē, bet tā jau bija luksus manta. Sveces dedzināja svētkos, jo tās, ja negatavoja paši, nebija lētas. Petrolejas lampas lietoja diezgan ilgi, domāju, ka ir mājas, kur tās lieto joprojām. Starp citu, veikalos joprojām vēl var nopirkt vējlukturi, ko sauc par sikspārni, arī tā ir ļoti veca lieta.”
