Skaļākā no balsīm ir sirdsapziņai. Tai padevies dzejnieks Jānis Rokpelnis un atzinies, ka bijis VDK aģents ar segvārdu Miķelis. “Es sevi atmaskoju tāpēc, ka mani ēd sirdsapziņa. (..) Esmu nogalinājis savu dzīvi, pats sevi un savu godīgumu,” viņš saka “Neatkarīgajai”. Atzīstas, jo ir vecs cilvēks, un, “ja mani ķers infarkts vai insults, es būšu attīrījis savu sirdsapziņu.” Paldies par šo atzīšanos un drosmi! Iedrošinu arī citus runāt par pagātni un savu līdzdalību tajā. Īpaši tagad, kad “čekas maisu” atvēršanas jautājums joprojām neskaidrs — publicēs visu vai tomēr nē. Patiesībai ir turbospēks dzīvi ielikt pareizajās sliedēs.
Mēs esam diženi un vareni, tāpēc aicinu teikt patiesību jebkurā jautājumā, lai kāda tā būtu un ko tā maksātu. Nav pareizi, ka amatpersonas — tiesneši — nespēj uzņemties atbildību maksātnespēju administratora shēmās vai politiķi neteic taisnību, atbildot uz neērtiem jautājumiem. Nav pareizi melot kaimiņam, draugam, kolēģim un bērnam.
Krietnums, godīgums ir kā baltā svītra karmīnsarkanajā karogā. Un šī krāsa ir arī mūsu dvēseles kambaros. Krietnums ir mūsu dzīvesziņā un tautas vēsturē. Kas es esmu? Svarīgs jautājums un nu jau bēdīgi slavena frāze, kas folklorizējusies no eksprezidenta Valda Zatlera vārdu krājuma. Tomēr aicinu katram uzdot šo jautājumu sev. Un sadzirdēt arī atbildi.
Lai izdodas!
