Biedrības “SOS palīdzība Ukrainai” aicinājumu sniegt atbalstu Ukrainas armijai un brīvprātīgo bataljoniem pamanīju sociālajā portālā Facebook. Taču lielāku interesi par šo biedrību raisīja tas, ka ziedojumus piedāvāja pieņemt arī Aizkrauklē. Sazinoties ar vienu no norādītajām kontaktpersonām Jāni, uzzināju, ka viņš ir aizkrauklietis.
Sarunai Jānis piekrita ar nosacījumu, ka vēlas palikt anonīms. “Mūsu organizācijā ir publiskas personas, taču es vēlētos palikt ēnā. Svarīgi ir tas, ko darām, nevis kas mēs katrs esam,” uzskata aizkrauklietis. Organizācija aicina atbalstīt tos, “kuri ir gatavi ziedot sevi cīņā pret Krievijas un tās pakaļskrējēju agresiju un par vienotu un brīvu Ukrainu. Šie drošsirdīgie vīri, aizsargājot savu zemi un tautu, aizstāv arī visas Eiropas nākotni un brīvību.”
— Kā nolēmāt, ka nepieciešams palīdzēt ukraiņiem?
— Notikumiem Ukrainā, Maidanam līdzi sekoja daudzi Latvijas iedzīvotāji, arī es. Negulētas naktis, gaidot ziņas no notikumu vietas, līdzpārdzīvojumi. Nedaudz palīdzēju, aizsūtot naudu tiem, kas cīnās. Bija acīm redzams, ka līdz ar Maidanu Krievijai ietekme Ukrainā izslīd no rokām. Sekoja Krimas aneksija, karš Donbasā. Bet Latvijā nekas nenotika, dzīve ritēja savu gaitu. Vienā brīdī personīgi man šķita dīvaini — 1500, 2000 kilometru attālumā no mums ir karš. Bet te — hokeja mači, pikniki un neviens neko nedara, lai palīdzētu ukraiņiem. Pagājušā gada augustā portālā delfi.lv bija raksts par lietuviešu brīvprātīgajiem — civilām personām, kuras vāc palīdzību ukraiņu karavīriem — formas, apavus, higiēnas preces, un mums Latvijā nekas tāds nenotiek. Sazinājos ar lietuviešiem, pajautāju, kā viņi strādā, ko dara, un Facebook izveidoju lapu ukraiņu atbalstam. Pamazām pievienojās vēl vairāki līdzīgi domājošie, izveidojās domubiedru grupas kodols.
— Kādēļ jums ir svarīgi organizēt šādu atbalstu?
— Tāpēc, ka ukraiņi karo mūsu vietā. Tā ir mūsu fronte. Tas nav izdomājums, bet secinājums pēc sarunām ar zinošiem cilvēkiem. Ja nebūtu bijis Maidana, ļoti iespējams, te, Baltijā, kā NATO vājākajā posmā, būtu kas līdzīgs. Nav noslēpums, ka Latgalē — Ludzā, Zilupē — pa mājām staigā cilvēki, stāstot, ka Krievijā būtu labāka dzīve — to vēstīja sižets “Panorāmā”. Man ir radi Latgalē, un viņiem ir pilnīgi atšķirīga attieksme, jo savu darbu ir paveikusi zombēšana publiskajā informācijas telpā. Latgalē liela daļa cilvēku dzīvo citā — Krievijas — informācijas telpā. Provokācijas Latvijā notiek nemitīgi, viņiem ir daudz līdzekļu. Ukraiņi karo savā zemē pret okupantiem, dodot mums laiku sagatavoties. Lai kā to negribētu atzīt. Arī tas, ko tagad darām, ir kā gatavošanās — zinām, kas karavīram ir nepieciešams, kur ko var dabūt utt. Drūmas prognozes. Būšu priecīgs un laimīgs, ja tās nepiepildīsies. Taču domāju, ka trešais pasaules karš jau ir sācies.
— Latvijas ukraiņu attieksme pret notiekošo viņu senču zemē nav vienprātīga.
— Jā, Latvijā ir ap 30 dažādu ukraiņu organizāciju, vairāk kultūras biedrību, un gandrīz visas izvairās par šo tēmu runāt. Acīmredzot finansējumu saņem no Krievijas. Bet Latvijas ukraiņu kongress gan strikti iestājas par to, ka Ukrainā notiek vardarbība no Krievijas puses.
— Cik jūsu organizācijā ir aktīvāko domubiedru?
— Kopumā ap tūkstoš atbalstītāju. Tie ir dažādu tautību cilvēki, arī krievi. Kāds krievu tautības cilvēks, uzņēmējs no Krievijas, sazinājās ar mums un ziedoja naudu armijas zābaku iegādei. Krievi sūta naudu uz Ukrainu, lai palīdzētu ukraiņiem. Tas ir karš pret režīmu, nevis pret Krieviju.
— Kādi ir cilvēki, kas jūs atbalsta?
— Nacionāli domājoši, patriotiski noskaņoti. Sievietes, vīrieši, vecuma amplitūda — no padsmit gadiem līdz sirmam vecumam. Rīgā ir kāda ukraiņu sieviete, viņa, ciemojoties pie saviem tuviniekiem Ukrainā, pie tur sastaptiem karavīriem, noskaidro, kas viņiem visvairāk vajadzīgs. Tā kā neko daudz viņa nevar atļauties, palīdz savu iespēju robežās — sagādā tēju, sasāla, sapiparo speķi. Un katrā palīdzības kravā viņa iedod ap 20 — 40 kilogramu speķa. Tas vairāk ir morāls nekā praktisks atbalsts. Esam nogādājuši Ukrainā astoņas kravas, pirmās trīs ar lietuviešu palīdzību. Tajās dažādas lietas ziedoja ap 400 cilvēku. Esam aizveduši karavīru apģērbu, guļammaisus, higiēnas preces, zābakus. Pagājušā gada ziemā bijām Ščastjas pilsētā, kilometru no frontes līnijas. Šķērsojām astoņus blokposteņus, brīvprātīgais pavadonis, kurš bija kopā ar mums, zināja visas paroles. AIDAR bataljona vīri mūs sagaidīja. Pavadonim viņi jautāja, vai tiešām esam no Baltijas, viņiem tas šķita neticami. Mazā valstiņā tālu prom domā par viņiem — tas ir liels morālais atbalsts. Esam aizveduši astoņas kravas, un tas uz 250 tūkstošu armiju plus brīvprātīgajiem nav daudz, taču daudz svarīgāk ir morāls atbalsts, tas, ka par viņiem te, Latvijā, domā.
— Vai braukt turp ir droši?
— Līdz šim braucām līdz Kijevai. Esam bīstami viesi šajā valstī, jo kā ES un NATO valstu pārstāvji, nonākot pretinieku rokās, būtu labs propagandas materiāls. Iebraucot Ukrainā, ir sajūta kā pirms 25 gadiem pie mums. Ukrainā brīvprātīgie no valsts puses netiek īpaši “mīlēti”, viņiem skats uz valsts nākotni un attīstību ir pavisam cits nekā prezidentam Porošenko. Daudz kas norāda uz to, ka Janukoviča (bijušais Ukrainas prezidents — red.) laikā izveidotās shēmas nav iznīdētas un korupcija zeļ un plaukst, pat vēl lielākā mērā nekā pirms tam. Var trāpīt labā muitnieku maiņā, pastāstām, kam un ko vedam. Militāras nozīmes lietas vest nedrīkst. Muitnieki ir īpaša kasta arī Ukrainā. Mūs nesagaida laipni, ik reizi braucot, nezinām, kā būs, jo likums ir tāds, kā tajā brīdī ierēdnis domā. Vienā reizē mums šķita, ka gaida kukuli. Taču tas mums nav pieņemami, jau tā ziedojam savu laiku un naudu, kur nu vēl kukuli dot… Krieviski sakot, “bardaks”, kam neredz galu. Ja runājam, ka pie mums ir slikti — korupcija, slikti ceļi, veselības aprūpe —, tad aizbrauciet uz Ukrainu un sapratīsiet, ka pie mums vēl ir labi.
— Vai, izmantojot jūsu palīdzības kravas, interesi nokļūt frontē un karot ir izrādījuši cilvēki Latvijā?
— Jā. Ir bijuši gadījumi — cilvēki rakstījuši, jautājot, vai ar mūsu palīdzību var aizbraukt “pasist krievus”, “pakarot”. Nekam tādam nekad nepiekrītam. Taču tur ir cilvēki no Latvijas, kas karo. Ja cilvēks izdomājis, ka viņš karos, tad jābūt arī tik daudz prāta atrast kontaktus un pašam nokļūt tur. Mēs nekādā gadījumā neko tādu nepalīdzētu.
Šobrīd gatavojam kravu, kuru plānots nosūtīt novembrī. Ziedojumu šajā laikposmā ir mazāk, cilvēki jau pieraduši pie kara. Laikam arī noguruši. Spēki izsīkuši. Turklāt ir citas problēmas — īpaši bēgļu jautājums aizsedz visu pārējo. Vasarā nodibinājām biedrību ar oficiālu kontu, kurā var ziedot naudu, kā arī visu, kas noderīgs.
Mums ir pārskati par visu, ko nopērkam, ko vedam, fotogrāfijas no nodošanas. Nepietiek apģērba, guļammaisu un citu lietu. Tagad gan situācija ir nedaudz uzlabojusies, bet sākumā bija pat tā, ka vīri kaujas laukā devās kedās. Automāts rokās un kājās saplēstas kedas. Regulārajā armijā.
— Ko cilvēki varētu ziedot?
— Noderīgas lietas, naudu. Šobrīd rit akcija “Sasildi Ukrainas karavīrus”. Pagājušajā gadā arī tāda bija, zeķes pērn pa pastu mums sūtīja no visas Latvijas, uz Ukrainu aizvedām vairāk kā 80 pāru. Ja kāds vēlas ziedot Aizkraukles apkaimē, tad var sazināties ar mani pa tālruni, varu pats aizbraukt un paņemt mantas. Ja nevar adīt, var ziedot dziju. Var teikt, ka šī akcija ir kā vēsturiska atsauce — Pirmajā un Otrajā pasaules karā iedzīvotāji karavīriem sūtīja paciņas, pat ne konkrētam cilvēkam — vienkārši salika nepieciešamākās lietas un nosūtīja.
— Vai karš var radīt mieru?
— Filosofiski mēs ar savu palīdzību veicinām karu, bet 1940. gadu atkārtot negribas. Mēs neesam gatavi kā toreiz noliektām galvām gaidīt, kad tās cirtīs nost. Pat ja mūsu spēki ir mazi, esam gatavi turēties līdz pēdējam.
Kontakti
◆ Biedrība “SOS palīdzība Ukrainai”. Reģ. nr. 40008238761.
Bankas konts: AS Swedbank, LV93HABA0551040192621.
Paypal: help_ua_army@inbox.lv.
◆ Tālrunis Rīgā, Aizkrauklē 29659367 (Jānis), Bauskā — 28369002 (Elīna).
◆ E-pasts: LV.help.UA.army@gmail.com; help_UA_army@inbox.lv
◆ Adreses internetā: facebook.com/SOSUkrainai;
twitter.com/UKRAINAI_SOS; draugiem.lv/group/18626222;
instagram.com/SOS_Ukrainai.
