Jau šajā svētdienā iedegsim pirmo svecīti adventes vainagā, būs sācies Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Lai gan decembris ir gada tumšākais mēnesis, daudziem tieši Ziemassvētki ir gada skaistākie, ģimeniskākie un gaišākie svētki. Diemžēl ne visiem. Kādam tie atnāk ar drūmām pārdomām, skumjām, nesapratni, vilšanos.
Tiekoties ar lasītājiem, nākas uzklausīt ne vienu vien dzīvesstāstu.
Nezinu, vai tā ir sagadīšanās vai tendence, pēdējā laikā dzirdēti vairāki stāsti par nesaprašanos vistuvāko cilvēku starpā.
Tuvs cilvēks, kurš varbūt neprata savaldīt dusmas, palaida pasaulē vārdus kā akmeņus, un tie trāpīja tev. Nu tos vairs atpakaļ nesalasīt. Jā, tas ir sāpīgi…
Šādās reizēs cilvēkam tumšākais laiks ir arī vissaulainākajā jūnija dienā. Gan tam, kas meta, gan tam, kam trāpīja.
Kristīgajā pasaulē gavēnis saistās gan ar adventes, gan Lieldienu laiku. Parasti tā ir apņemšanās sevi fiziski attīrīt. Gavēnis vairumam no mums asociējas ar atsacīšanos no gaļas, alkohola, našķiem vai pilnīgām atslodzes dienām diētas vai veselības nolūkos, un bieži pat īsti neaizdomājamies par īsteno gavēņa jēgu un būtību.
Taču varbūt daudz svarīgāk būtu garīga attīrīšanās. Ikkatram, ikvienam. Piemēram, pagājušajā gadā Rīgas Lutera draudze aicināja piedalīties īpašā akcijā “Septiņas nedēļa bez… septiņas nedēļas iztikt bez nosodīšanas.”
‘‘Nosodīt vai tiesāt citus un arī sevi — tas ir dabīgi un vienkārši… Tomēr tas neko nerisina, jo cēloņu — un līdz ar to risinājumu — vietā mēs meklējam vainīgos, izlādējot pāri tiem savas dusmas, bet atstājot jautājumu neizmainītu.”
Šīs neparastās gavēšanas sarakstu katrs varētu uzlabot pēc saviem ieskatiem — iztikt četras nedēļas bez dusmām, aprunāšanas un ļauties priekam, ka pasaulē neesi viens.
Sveces gaišumā vajadzētu mācīties skatīties uz priekšu, nevis atpakaļ… Būt kā bērnam, kurš redz labestīgu pasauli. “Tas ir ļoti svarīgi — laiku pa laikam kļūt mazam, lai augtu liels,” teicis Imants Ziedonis. ◆
