Aizvadītā nedēļa manā dzīvē noteikti paliks atmiņā — otrdien mūsu ģimenē pa-
saulē nāca pirm-
dzimtais — dēls Olivers. Par to esmu ļoti priecīgs, un šis notikums noteikti ir galvenais manā dzīvē. Ģimene ir svarīgākā.
Tomēr, neraugoties uz to, aizvadītajā nedēļā piedalījos arī sporta pasākumos. Kopā ar Latvijas junioru, 1997. gadā dzimušo (kadetu), komandu, kurai esmu treneris, piedalījāmies Baltijas volejbola līgas finālmačos. Uzvarot visās pārējās spēlēs, jau otro reizi ieguvām čempionu titulu.
Ar volejbola klubu “Aizkraukle”, kurā spēlēju un esmu arī treneris, piedalījāmies nacionālās līgas čempionātā Ventspilī. Diemžēl zaudējām, bet arī šī spēle bija emociju pilna. Diezgan bieži līdzjutēji mūs nosoda, ka zaudējam, bet retais saprot, ka šajā līgā nespēlē profesionāļi, kuri par to saņem naudu. Visiem spēlētājiem volejbols ir kā vaļasprieks. Un viņi gan trenējas, gan dodas uz sacensībām tikai tāpēc, ka tas patīk. Līdz ar to mūsu rezultātu ne vienmēr vajag vērtēt kā sasniegumu vai zaudējumu. Bieži ir tāda situācija, ka uz svarīgu spēli netiek visi pamatsastāva spēlētāji. Jāpriecājas par to, ka šāds tehniski sarežģīts sportaveids kā volejbols Aizkrauklē attīstās un pilnveidojas. Komandai katru gadu pievienojas jauni spēlētāji. Šis zaudējums vēl neko nenozīmē, mums viss vēl ir priekšā.
Diemžēl ne visas pašvaldības atbalsta sportu. Aprobežojas ar to, ka skolā ir futbola, florbola vai basketbola pulciņi. Volejbols ilgāku laiku ir bijis pamests novārtā. Daudzi jaunieši jūsmo par basketbolu vai hokeju, jo šajos sportaveidos redz savu sapņu piepildījumu — pelnīt lielu naudu, spēlējot kādā no Nacionālās basketbola asociācijas, Nacionālās hokeja līgas vai Kontinentālās hokeja līgas komandām. Volejbols mūsu valstī diemžēl ir nedaudz aizmirsts, un šo sportaveidu tik daudz neviens nepopularizē, tas vairāk balstās uz entuziastiem.
Saeima aizvadītajā nedēļā pieņēma nākamā gada valsts budžetu. Par to nobalsoja lielākā daļa deputātu. Tā pieņemšana notika bez lieliem pārsteigumiem, atbalstu gūstot vien dažiem valdošajā koalīcijā nesaskaņotiem priekšlikumiem. Diemžēl sportam budžetā atvēlēti minimāli līdzekļi.
Man savulaik ir bijusi iespēja spēlēt profesionālās komandās gan Igaunijā, gan Kiprā. Arī šīs valstis nav bagātākās Eiropas Savienībā, bet sporta attīstībai tur velta lielāku uzmanību nekā Latvijā. Tur tiek domāts gan par sportistu atalgojumu un sociālajām garantijām, gan par viņu izaugsmi. Piemēram, Kiprā, ja kāds volejbola klubs vēlas piedalīties nacionālajā čempionātā, tā paspārnē jābūt kādai sporta skolai vai bērnu un jauniešu komandai, līdz ar to attīstot bērnu un jauniešu sportu valstī. Pie mums par to netiek domāts. Diemžēl deputāti nepadomā par to, ka sports ir ne tikai fiziska aktivitāte, bet arī darbs komandā, saliedētība, disciplīna un emocijas. Šādu pieredzi nevienā mācību stundā nevar iegūt.
Lai sporta un vispārizglītojošajām skolām piesaistītu jaunus skolotājus, noteikti ir nepieciešams lielāks valsts finansējums. Nav normāla situācija, ka skolotājs vai treneris mēnesī saņem 200 latu. Jaunu speciālistu ienākšanu skolās kavē zemais atalgojums. Ik gadu Pedagoģijas fakultāti Sporta akadēmijā beidz apmēram 2000 studentu, bet lielākā daļa aiziet strādāt labāk apmaksātu darbu, jo ar skolotāja izglītību var strādāt daudzkur.
Joprojām diskutē par to, ka valdība paredz pakāpeniski paaugstināt mikrouzņēmumu nodokli. Maz ticams, ka tas sniegs to rezultātu, ko valsts plāno. Var cerēt, ka cilvēki vairs nebrauks uz ārzemēm, uzskatot, ka tie, kuri ir gribējuši aizbraukt, jau to ir izdarījuši. Bet tomēr jādomā arī par tiem, kuri te vēl ir palikuši un cenšas kaut ko darīt.
Arī es strādāju trijos darbos, man ir savs uzņēmums, kas sniedz autoservisa pakalpojumus un informācijas tehnoloģiju iekārtu apkopi, esmu treneris sporta skolā un vēl strādāju valsts darbā. Vai rauties trijos darbos, lai nopelnītu sev un ģimenei naudu iztikai, ir normāli?
Pie mums deputāts, kurš pieņem likumus, var uzvesties amorāli, kā to nesen pierādīja partijas “Saskaņas centrs” pārstāvis Nikolajs Kabanovs. Nupat paziņots, ka odiozo deputātu, iespējams, izslēgs no partijas, jo kādā no pasākumiem politiķis esot sakāvies un pēc tam izlēcis pa otrā stāva logu. Traģikomisks notikums. Bet neviļus rodas jautājums — vai šādi deputāti nebūtu jāatlaiž no darba? Kādu piemēru viņi rāda jaunatnei, kura skatās uz mūsu valstsvīriem? Ja pat cilvēks ar nelīdzsvarotu psihi vai veselības problēmām var būt Saeimas deputāts, tad šo atbildīgo darbu var darīt jebkurš. No otras puses, protams, par to var pasmaidīt, šāds deputāta izlēciens ir tāda kā “rozīnīte” pelēkajā valsts politikas ainā.
Prieks par to, ka valsts svētku priekšvakarā daudzas vietas sakārto un uzpoš. Svētki mūsu ikdienu padara krāsaināku. Daudzkur jau notiek valsts svētkiem veltīti pasākumi. Es ceru, ka jau nākamnedēļ varēšu savu dēlu aizvest uz viņa mūžā pirmo valsts svētkiem veltīto salūtu.
