Medību procesā šāviens ir atbildīgākais mirklis. Visbiežāk vajadzīgs tikai viens precīzs šāviens, turklāt jāatceras, ka šāvienu izdara pa dzīvu būtni, kam sāp. Tāpēc mednieks nedrīkst būt nežēlīgs.
Medību procesā šāviens ir atbildīgākais mirklis. Visbiežāk vajadzīgs tikai viens precīzs šāviens, turklāt jāatceras, ka šāvienu izdara pa dzīvu būtni, kam sāp. Tāpēc mednieks nedrīkst būt nežēlīgs.
Lai šāvieni būtu precīzi, medniekam nepārtraukti tam jāgatavojas gan teorētiski, gan praktiski. Neatkarīgi no tā, cik bieži ejat medībās, šaušanas māka jāpilnveido šautuvē. Turklāt jātrenējas šaušanā ne tikai pa stāvošu, bet arī pa kustīgu mērķi. Savukārt medībās šāviena brīdī svarīgi izvēlēties un novērtēt situāciju un šaut pa medījumu tikai tad, kad ir pilnīga pārliecība par šāviena drošumu un precizitāti.
Svarīgi ir izvēlēties arī pareizu šaušanas attālumu. Medību noteikumos teikts, ka ar gludstobra medību ieroci atļauts šaut pa mērķi, kurš nav tālāk par 50 metriem no šāvēja. Protams, dzirdēti stāsti par veiksmīgiem šāvieniem ar bisi arī daudz lielākā attālumā, taču ir ļoti liels risks, ka dzīvnieku tikai savainosiet un pakļausiet nevajadzīgām ciešanām. Lietojot vītņstobra ieroci, atbilstoša kalibra un veida lodes, dzīvnieku iespējams nogalināt arī 300 un vairāk metru attālumā. Tomēr no ētiskā viedokļa ar vītņstobra ieroci nevajadzētu šaut tālāk par 150 metriem.
Nav pieļaujams šaut pa skaidri neredzamu un nepazīstamu medījumu. No medību ētikas viedokļa nav pieļaujams šāviens pa aizejošu dižmedījumu no mugurpuses.
Īsts mednieks nešauj arī barā ejošu cūkumāti, briežu bara vadoni vai aļņu, briežu govi ar teļu, kā arī stirnu kazu ar kazlēniem. Tas nedara godu ne šāvējam, ne mednieku kolektīvam.
Medību ētika nepieļauj arī nomedīt aļņu bulli vai stirnu āzi ar nomestiem ragiem. Nav ētiski šaut arī putnus, kuri nelido, migā guļošu zaķi, dzīvnieku, kurš nonācis nelaimē — pārvarot ūdens šķērsli, iestidzis dubļos vai ielūzis ledū, iesprūdis starp kokiem.
Lai arī mednieks ir bijis pilnīgi pārliecināts par precīzu šāvienu, gadās, ka dzīvnieks tomēr aiziet sašauts. Tad jādara viss iespējamais, lai savainoto atrastu un pēc iespējas ātrāk ciešanas novērstu. Šādos gadījumos pēc masta izdzīšanas jāapskata šāviena vieta un pēc asins krāsas un citām pazīmēm jākonstatē dzīvnieka ievainojuma vieta. Mednieka ētika prasa, lai sašautā dzīvnieka meklēšanā piedalītos arī pats šāvējs. Šādos gadījumos ļoti noderīgi ir speciāli apmācīti asinspēdu suņi.
Ja pa dzīvnieku šāvuši vairāki mednieki, medījuma piederību izlemj medību vadītājs. Sīko medījumu piešķir medniekam, kurš pēdējais izdarījis šāvienu pa kustošos dzīvnieku. Dižmedījumu piešķir tam, kurš dzīvnieku nāvējoši ievainojis. Ja ir neskaidrības, medību vadītājs nozīmē ekspertu komisiju no pieredzējušāko mednieku vidus. Bieži vien šo jautājumu var izlemt tikai pēc medījuma apstrādes.
Sena ētikas prasība — nekad nepiesavināties cita medījumu.
Nošautam dižmedījumam jāizrāda pēdējais gods. Zālēdājdzīvnieka mutē kā simbolisku pēdējo ēdienu ieliek nolauztu egles vai ozola godinājuma zariņu. Līdzīgu zariņu noliek uz medījuma lodes trāpījuma vietā. Vīrišķās kārtas medījumam zariņu liek ar lauzumu uz galvas pusi, sievišķās — otrādi.
Ja dižmedījums nošauts kolektīvajās medībās, ētika prasa, lai pie tā pieietu visi pārējie medību dalībnieki un apsveiktu precīzo šāvēju, draudzīgi paspiežot roku. Šādos gadījumos šāvējs dāsni dalās iespaidos, ko ar interesi jāuzklausa, jo tā ir arī pieredzes apmaiņa.
No “Lielās medību grāmatas”.
