Vita (30), skolotāja
Atzīšu, ka man, tāpat kā, domājams, daudziem citiem pāriem, ģimenē pietrūkst savstarpējās komunikācijas. Pārāk dažādas intereses, laika arī nepietiek, pēc darba nogurums. Vasarā man ir brīvlaiks, bet vīrs atkal vairāk strādā, jo nodarbināts celtniecībā. Ikdienā traucē televizors un dators — grūti atteikties no šiem laika kavēkļiem, turklāt trūkst vienprātības un gribas, lai to izdarītu.
Domāju, vajadzētu atgriezties pie sen aizmirstām latviešu tradīcijām, kad svētkos spēlēja spēles un prata jautri pavadīt laiku, vien kopā esot. Tā arī, manuprāt, ir svarīgākā attiecību daļa. Galvenais ir vēlēties būt kopā, tad mainīsies arī pārējais. Parasti gan šķiet, ka jābūt līdzīgām interesēm, lai veidotu attiecības, bet tā nav tiesa — intereses var mainīties, bet attiecības — nē. Un otrādi. Tātad galvenais ir laiks un griba būt kopā! ?
Laura (35), ierēdne
Atskatoties uz desmit gadu kopdzīvi, verbālā komunikācija manās un vīra attiecībās nav vedusies īpaši gludi jau no paša sākuma. Kad precējāmies, tā arī nešķita tik svarīga. Bijām iemīlējušies un laimīgi, varējām iztikt bez vārdu plūdiem. Tomēr ar laiku vīra uz iekšu vērstā daba un vienkāršu sarunu, piemēram, kāds ārā laiks vai ko izpārdod lielveikalā, nicināšana sāka mani beigt nost. Var jau izlīdzēties ar draudzeņu kompāniju, bet gribas taču dalīties arī ar vistuvāko cilvēku. Pārmešana, draudēšana, lūgšanās parunāties gan nav devusi īpašus rezultātus, bet nevaru arī teikt, ka vīrs neko nevēlas darīt lietas labā. Kaut tas prasa piepūli, viņš cenšas — pastāstīt ko vairāk, kā pa dienu gājis, apspriest kādu televīzijas pārraidi vai filmu, ko kopā skatāmies. Savukārt man tādos brīžos jāvaldās, lai nepazobotos, kā ta’ viņš beidzot izdomājis ar mani parunāties! ?