Aitkopis Jans Brels stāsta, ka viņa simts gadu vecā saimniecība nav nekāda paraugsaimniecība, tā ir vienkārša lauku sēta, kurā ikdienā darbojas vairākās lauksaimniecības nozarēs.
Aitkopis Jans Brels stāsta, ka viņa simts gadu vecā saimniecība nav nekāda paraugsaimniecība, tā ir vienkārša lauku sēta, kurā ikdienā darbojas vairākās lauksaimniecības nozarēs.
Tomēr latviešu žurnālistiem daudzas lietas šajā saimniecībā liekas ļoti interesantas. Vispirms uzspiestās kolektivizācijas dēļ Latvijā nav saimniecību, kur zemnieki darbotos jau trešajā paaudzē, pirmo reizi dzirdu par slaucamām aitām. Senas ir arī mājražošanas tradīcijas.
Gaļu un pienu ražot nav izdevīgi
Saimniecībā ir 250 aitu, 40 slaucamu govju, 40 telīšu un 16 zirgu. 40 procentu ienākumu saimniecībai dod aitkopība, vēl tikpat daudz Brelu ģimene ieņem no lopkopības, bet 20 procentu ienākumu ir no subsīdijām un pakalpojumu sniegšanas.
Jans Brels, fermeris trešajā paaudzē, stāsta:
— Pārņēmu saimniecību no tēva pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, un šo gadu laikā saimniecība ir modernizēta, ierīkotas automātiskas iekārtas, lai atvieglotu darbu. Audzējām gaļas lopus, taču strauji samazinājās gaļas iepirkuma cena, un liellopus likvidējām. Nodarbojāmies arī ar piena lopkopību. Taču ganāmpulks bija jāsamazina, jo valstī radās piena pārprodukcija, un pie mums ieviesa kvotu sistēmu. Tā kā aitkopībai pagaidām nekādu ierobežojumu nav, izvērsām šo nozari.
Saimniecībā audzē īpašas šķirnes slaucamās aitas. Viņām ir neliels tesmenis ar diviem pupiem, nedaudz mazāks nekā kazām. No vienas aitas gadā var izslaukt 600 litru piena un, jo vairāk slauc, jo vairāk var iegūt. Izmanto slaukšanas iekārtas, un vienā reizē slaukšanas zālē var ievest 32 aitas, no katrām divām aitām iegūstot septiņus litrus piena. Viena aita pienu dod vidēji sešus gadus, bet pēc tam dzīvnieks nonāk kautuvē. “Ja aitas nevarētu slaukt, viņām nebūtu nekādas vērtības. Vilnas iegūšanai aitas turēt nav izdevīgi, jo par kilogramu vilnas var saņemt 80 eiro, un tas ir ļoti maz,” stāsta saimnieks.
Laba alus uzkoda
Aitām dzimst veselīgi jēri, un Jans Brels pats atjauno savu ganāmpulku. Jau trešajā dienā jēriņu atšķir no mātes un baro no tā sauktā piena automāta. Tajā iepilda piena pulveri, un iekārta pati sagatavo barību jēriņiem. Mazie to var ēst, cik tīk, visu diennakti.
Aitas piens ir treknāks nekā govij un arī vērtīgāks. Brela kungs aitas pienu izmanto siera ražošanai, ar ko nodarbojas viņa dēls Remmo. Viena kilograma siera izgatavošanai vajag sešus litrus piena, tas ir divas reizes mazāk, nekā sieru gatavojot no govs piena. 80 procentu siera pārdod veikalos, pārējo — gadatirgos un turpat saimniecībā. Tirdzniecību mājās saimnieki gan īpaši nereklamē, jo arī Holandē ir stingras higiēnas prasības.
Siera ražotne iekārtota nelielā telpā, kurā ielūkoties varam tikai pa durvīm. Iekšā mūs nelaiž, jo ražotnē jāievēro tīrība un kārtība. Siera meistars Remmo tajā rosās, tērpies baltā virsvalkā un koka tupelēs. Apskatīt gatavo produkciju un iegādāties to varam blakustelpā, kur siers, novietots plauktos, gatavojas un gaida pircējus. Varam izvēlēties no pieciem siera veidiem. Mājās pārvedu klasisko aitas sieru bez piedevām un siera ritulīti ar nātrēm. Tas — eksotikai. Siers ir ciets un pasauss, vīrieši teiktu — “kreptīgs”, laba uzkoda pie alus.
Holandē ir 35 saimniecības, kurās audzē slaucamas aitas un ražo sieru. Visām labi veicas, jo vietējiem siers ļoti garšo, bet tūristi to pērk kā suvenīru, un tūristu Zēlandes salā netrūkst.
Pļava jāatstāj putniem
45 hektārus lielā saimniecība ir tipiska šim apgabalam. Desmit hektāru ir aizsargājama dabas teritorija, ko neapstrādā. 35 hektāros saimnieks audzē lopbarību mājlopiem, taču arī no šīs platības desmit hektāru jāatstāj neapstrādāti. Tāds ir valsts rīkojums, rūpējoties par putnu ligzdošanas vietām un dabas aizsardzību. Valsts no īpašniekiem atpērk arvien vairāk zemes, lai ierīkotu dabas aizsargjoslas. Šīs teritorijas reizi gadā drīkst nopļaut, un to var darīt tikai tad, kad putni aizlidojuši. No vienas puses, zemniekiem šīs neērtības jāpacieš, taču priekšrocība tā, ka par šīm platībām nav jāmaksā nodokļi.
Holandes fermeri saņem finansiālu atbalstu arī par apsaimniekoto lauksaimniecības zemi un papildu maksājumu par graudaugiem un lopbarības augiem. Tas nepieciešams, lai izlīdzinātu starpību starp graudu un kukurūzas iepirkuma cenu, kura Holandē ir zemāka nekā vidēji Eiropā.
Zirgs viduslaiku bruņās
Īpašs stāsts ir par zirgiem šajā saimniecībā. No 16 graciozajiem dzīvniekiem saimniekiem pieder četri, pārējos Brelu ģimene savā stallī tikai izmitina. Kad dodamies ganībās apskatīt aitas, turpat ganās arī zirgi. Ziņkārīgie dzīvnieki pienāk tuvāk mūs aplūkot, bet mēs ar lielu interesi apskatām viņus, jo dzīvnieki ir neparasti tērpti. Zirgi izskatās kā viduslaiku bruņās ieģērbti, tikai viņu “bruņas” ir no auduma. Speciāls ietērps izgatavots gan zirga galvai, gan ķermenim, lai pasargātu dzīvnieku no kukaiņu uzbrukuma.
Breli zirgus piedāvā izjādēm. Netālu ir jūra, un ar zirgu var aizjāt līdz jūrmalai. Taču to var darīt tikai agri no rīta vai vēlu vakarā, jo dienas vidū pludmalē ar zirgu nedrīkst rādīties. Mežā izjādēm izveidoti speciāli celiņi. Jātnieku sportā trenējas un sacensībās piedalās divas Jana meitas, viņas arī rūpējas gan par saviem, gan citu īpašnieku zirgiem. Viena zirga uzturēšana šajā saimniecībā maksā 125 eiro mēnesī. Salīdzinot ar staļļiem Holandes galvaspilsētas Amsterdamas tuvumā, tas ir vismaz četras reizes lētāk.
****
Izziņa. Aitas piens lieliski palīdz pret aknu iekaisumiem, plaušu slimībām un gastroenteroloģiskām saslimšanām. Viena glāze aitas piena dienā atvieglo sāpes cilvēkiem, kuri slimo ar kuņģa audzējiem un gļotādu iekaisumiem. Aitas pienā esošās vielas palēnina šūnu sabrukumu, piemēram, novecošanās procesā, aizsargā asinsvadus pret apkaļķošanos.
