Laikā, kad lielākā daļa sabiedrības gatavojās Jaungada svinībām, svētki nebija prātā SIA “Tilia—A” šūšanas ceha darbiniecēm. Viņas pirms gadumijas palika bez darba, uzrakstot atlūgumu.
Laikā, kad lielākā daļa sabiedrības gatavojās Jaungada svinībām, svētki nebija prātā SIA “Tilia—A” šūšanas ceha darbiniecēm. Viņas pirms gadumijas palika bez darba, uzrakstot atlūgumu. Šuvējas apgalvo — to darīt pieprasījusi firmas vadība, savukārt “Tilia—A” direktors Ansis Saulītis norāda, ka darbu uzteikušas pašas šuvējas.
Baumas vai patiesība?
Nespēdamas ar notikušo samierināties, vairākas šuvējas vērsās “Staburagā”. Sievietes ir neizpratnē, kādēļ tik pēkšņi zaudējušas darbu, kaut vēl pirms pāris mēnešiem esot solīts darba apjoma pieaugums. Tā kā šuvējas atteicās publiskot savus vārdus, darot tos zināmus tikai redakcijai, turpmāk tekstā vārdi mainīti.
— Pirms pāris mēnešiem nekas neliecināja, ka paliksim bez darba. Tieši otrādi — pieņēma darbā vēl vienu ceha vadītāju, menedžeris solīja darba apjoma palielināšanu, vairāk pasūtījumu, — stāsta Ilva. — Te pēkšņi viņš no “Tilia—A” aizgāja. Tad izplatījās baumas, ka šūšanas nozari grib likvidēt. Jautājām “Tilia—A” direktoram Ansim Saulītim, vai mūs atlaidīs? Vadītājs mierināja, ka baumām nevajagot ticēt, viss būšot labi. Ieminējās gan, ka iespējama likvidācija, bet par to paziņošot laikus un piedāvāšot citu darbu.
Šampanietis ar atlūgumu
Šuvējas strādāja tālāk, tomēr nemiers palika — apkārtējie runāja, ka viņām darba drīz nebūs, jo ceha vietā ierīkos ķīmisko ražotni. Aizdomas vēl vairāk pastiprināja uzņēmumā notiekošie remontdarbi.
— Šujam kombinezonus, bet apkārt jau sienas lauž. Tā vien šķita, ka gaida, lai mēs beidzot aizvāktos, — sarūgtinātas atceras šuvējas. — Tā strādājām līdz 29. decembrim, kad mums prasīja uzrakstīt atlūgumu par darba attiecību pārtraukšanu pēc savstarpējas vienošanās. Daļa šuvēju to arī izdarīja, bet piecas sievietes atlūgumu rakstīt atteicās. Bijām sašutušas, ka vēl dienu iepriekš uzņēmuma vadība mums pasniedza šampanieti un saldumu paku kā Ziemassvētku dāvanu, bet nu prasa rakstīt atlūgumu.
Piedāvā šķirties ar labu
Nākamajā dienā, 30. decembrī, pie atlūgumu vēl neuzrakstījušajām šuvējām ieradies Ansis Saulītis.
— Priekšnieks piedāvāja šķirties ar labu, pašām uzrakstot atlūgumu. Solīja, ja mēs to nedarīsim, tik un tā nekāda darba nebūs. Mums došot šūt pāris kombinezonu nedēļā, un par to, protams, saņemsim gaužām mazu algu, — stāsta šuvējas. — Nolēmām atlūgumu rakstīt, jo sapratām, ka tik un tā nekas labs mūs šajā firmā negaida.
Šuvējas prasījušas arī atbrīvošanas kompensāciju, taču vadītājs atbildējis, ka neesot naudas. Turklāt, pārtraucot darba attiecības pēc savstarpējas vienošanās, šāda kompensācija nemaz nepienākas.
— Mums izmaksāja tikai algu un neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju, kas gan ir ļoti maza summa, jo algas nebija lielas, — stāsta Ilva. — Tūlīt pēc Jaungada svētkiem reģistrējāmies bezdarbniekos un tad sapratām, ka nevajadzēja piekrist pašām rakstīt atlūgumus, jo nu esam zaudētājas. Taču arī spriedzi darbavietā vairs nespējām izturēt.
Šokē attieksme
Kaut atlūgumus uzrakstījušas pašas, nu jau bijušajām “Tilia—A” šuvējām darba zaudēšana bija liels trieciens. Turklāt sievietes šokētas par firmas vadības attieksmi.
— Direktors Saulītis teica, ka šūšana esot nerentabla, radot zaudējumus. To varam saprast, taču arī mēs esam cilvēki, pelnījušas cilvēcisku attieksmi. Ja bija zināms, ka darba mums vairāk nebūs, par to vajadzēja atklāti izstāstīt, nevis vēl rudenī sludinājumos aicināt darbā jaunas šuvējas. Arī par atbrīvošanu no darba jāpaziņo iepriekš. Darba līgumā ierakstīts, ka tas jāizdara rakstiski, bet mēs par darba zaudēšanu vispirms uzzinājām no baumām, oficiālu mutisku ziņu saņemot tikai atlūguma rakstīšanas dienā, — tā šuvējas. — Mēs strādājām cītīgi, ja vajadzēja, nācām agri no rīta un darbu beidzām vēlu vakarā, bet pateicībā par to saņēmām atlaišanu pašā svētku priekšvakarā.
Šobrīd “Tilia—A” bijušās šuvējas reģistrētas Nodarbinātības aģentūrā un gaida pirmos pabalstus, kas daudzām ir vienīgais iztikas avots. Citu darbu šūšanas sfērā Aizkrauklē atrast nav iespējams, bet uz citām pilsētām izbraukāt nav viegli.
Direktors skaidro: “Uzteica pašas”
“Staburags” lūdza SIA “Tilia—A” direktora Anša Saulīša skaidrojumu par šuvēju atbrīvošanu no darba.
— Šūšanas struktūrvienība turpina darboties, tajā joprojām strādā trīs cilvēki, izpildām pasūtījumus. Nākotnē lemsim, ko darīt: pieņemt darbā citas šuvējas vai struktūrvienību likvidēt, — stāsta Ansis Saulītis.
Par šuvēju atlūgumiem un viņu izteiktajiem pārmetumiem uzņēmumam Ansis Saulītis skaidro:
— Mūsu firmas viedoklis ir šāds: darbs tika nodrošināts, bet šuvējas pašas to uzteica, izsakot vēlēšanos pārtraukt darba attiecības ar “Tilia—A”. Šādas rīcības iemesls ir nevēlēšanās ievērot darba kārtības noteikumus. Darbiniecēm bija izteikti aizrādījumi par to, kā jāstrādā, turklāt 24. decembrī viņas patvaļīgi pameta darbavietu, par to prasījām rakstīt paskaidrojumu. Tā kā aizrādījumi darbinieces neapmierināja, viņas uzrakstīja atlūgumu. Piespiest kādu pamest darbu vai arī ar varu tajā paturēt nevaram.
Aizejošā vilcienā neielekt
Izklāstot abu pušu viedokli, lūdzām komentāru arī Valsts darba inspekcijai. Tās vecākā inspektore Elita Dembovska par notikušo ir neizpratnē.
— Kādēļ darbinieces rakstīja atlūgumu? Ja pašas izdomāja rakstīt, tad tā ir viņu izvēle, bet, ja to darīt lika firmas vadība, vajadzēja atteikties un vērsties pie mums. Mēs izskaidrotu, kā pareizi rīkoties. Šuvējas stāsta, ka viņām tik un tā nebūtu darba un algas, taču arī šī situācija ir risināma. Ja darba devējs apzināti nenodrošina darbu, no viņa var pieprasīt kompensāciju, — tā Elita Dembovska. — Rakstot atlūgumu pēc savstarpējas vienošanās, darbinieces šīs iespējas zaudējušas, kā arī atbrīvošanas kompensāciju, turklāt šādā gadījumā nav vajadzīgs iepriekšējs brīdinājums, jo puses taču labprātīgi vienojas par darba attiecību pārtraukšanu. Ja tagad kādam ir pretenzijas, jāvēršas tiesā, taču aizejošā vilcienā vairs neielekt.
Elita Dembovska vēl piebilst, ka strādnieki ļoti bieži nezināšanas dēļ paliek bez darba, atbrīvošanas kompensācijām un pat sociālajām garantijām. Pieraduši, ka cits domās viņu vietā, strādājošie bez ierunām pakļaujas darba devēja prasībām un raksta tāda veida atlūgumus, kādus viņiem prasa.
— Strādnieki, atcerieties, ka jums ir ne tikai pienākums, bet arī tiesības! — aicina Elita Dembovska, Valsts darba inspekcijas vecākā inspektore. — Bet par uzņēmējiem, kuri pret darbiniekiem izturas nekorekti, varu tikai teikt: ētiku mēs viņiem neiemācīsim. Diemžēl.
Kuram taisnība?
Kuram šajā gadījumā taisnība? Šuvējām, kuras palikušas bez darba un ienākumiem, vai viņu nu jau bijušajai darba devējai SIA “Tilia—A”? Viena puse apgalvo, ka “palūgta” rakstīt atlūgumu, otra — ka tas izdarīts labprātīgi, negaidīti atstājot firmu bez šuvējām un iespējas izpildīt pasūtījumus.
Uzklausot abas puses, ieguvām pilnīgi pretēju informāciju. Patiesība šobrīd ir notikušajā iesaistīto personu sirdsapziņas lieta.
