Bērnībā dzīvoju laukos, un toreiz viens no maniem labākajiem draugiem allaž bija suns. Īpaši mīļš bija ganu suns Dadzis, un viņa gudrību apbrīnoja visi, kuri šo dzīvnieku iepazina. Mūsmājās Dadzis ieradās negaidot, jau kā paliels kucēns.
Bērnībā dzīvoju laukos, un toreiz viens no maniem labākajiem draugiem allaž bija suns. Īpaši mīļš bija ganu suns Dadzis, un viņa gudrību apbrīnoja visi, kuri šo dzīvnieku iepazina.
Mūsmājās Dadzis ieradās negaidot, jau kā paliels kucēns. Viņa saimnieki dzīvoja kaimiņos, bet kucēns no viņiem aizbēga tāpēc, ka šie cilvēki bija cietsirdīgi. Viņi sunīti sita un slikti baroja.
Cietsirdības iemiesojums
Tiklīdz kaimiņš uzzināja, ka kucēns meklē patvērumu manu vecāku mājās, atnāca viņam pakaļ grožiem rokās. Neklausoties mūsmāju ļaužu protestos, turpat pagalmā sunīti ar grožiem pamatīgi noslānīja, tad apsēja tos ap kaklu un ar varu aizvilka nelaimīgo dzīvnieku uz savām mājām. Vēl ilgi dzirdējām sunīša žēlos smilkstienus un kaimiņa lamas…
Tovakar ilgi nevarējām doties pie miera, jo mums kucēna bija ļoti žēl. Spriedām, kā viņam palīdzēt. Beidzot norunājām — ja sunītis pie mums atskries vēlreiz, mēģināsim par pudeli degvīna viņu no dzērāja saimnieka atpirkt.
Iegūstam draugu
Nelaimīgais dzīvnieks pie mums patiesi ieradās pēc dažām dienām. Pārgrauztu grožu galu ap kaklu, izsalcis un tā novājējis, ka ribiņas varēja saskaitīt. Mana māte pārskaitās un pati aizskrēja pie kaimiņa, lai pateiktu visu, ko par viņu domā.
Mēs nekad neuzzinājām, ko īsti viņa šim bezsirdim pavēstīja, bet, pārnākusi mājās, noglaudīja sunīti un klusi nočukstēja: “Nebaidies, nu tev neviens vairs pāri nedarīs.”
Vārds atbilst raksturam
Tajā pašā vasarā, tiklīdz kucēns atkopās, mans audžutēvs sāka viņu mācīt. Kucēna nākotne bija zināma — viņam vajadzēja kļūt par labu ganu suni. Es vairs neatceros paņēmienus, ar kādiem audžutēvs sunīti dresēja. Taču jau pēc pāris mēnešiem Dadzis, arī šo vārdu mēs viņam izvēlējāmies paši, jo suns bija tik mīlīgs, ka labiem cilvēkiem pieķērās kā dadzītis, saprata divas pavēles: “Ej priekšā!” un “Dzen laukā!”.
Labs psihologs
Šķiet, suns ļoti labi izprata govju raksturu. Viņš īpaši uzmanīja ganāmpulka vadoni Gaitu, kura to vien darīja, kā mēģināja gan pati iešmaukt kādā sakņu dārzā vai āboliņa laukā, gan arī pārējās gočas aizvest turp, kur nebija atļauts ganīties. Dadzis vienmēr aprēķināja Gaitas “domu gājienu” un centās viņai būt jau priekšā, lai ar skaļu riešanu un pat ieķeršanos astē palaidnīgo govi atgrieztu ganībās. Gadījās, ka dažkārt, kā visi ganiņi, agrajos rītos aizsnaudos. Dadzis mani nemodināja, bet, kā māte stāstīja, suns skraidījis ganāmpulkam apkārt un nevienai govij neļāvis kaut kur aizklīst.
Grūtajās ganu gaitās mēs abi tā sadraudzējāmies, ka Dadzis mani uzskatīja par savu vistuvāko cilvēku, lai gan pret māti izturējās kā pret saimnieci, kurai dzīvību parādā. Tomēr, ja abas vienlaikus suni aicinājām kaut kur doties, Dadzis vienmēr nāca līdzi man. Sapratu, ka esmu sunim tuvāka, bet varbūt viņš uzskatīja, ka esmu neaizsargātākā, tāpēc jāiet līdzi man, nevis mātei.
Pēdējā vasara
Gadi aizsteidzās. Vasarā, kad beidzu vidusskolu, Dadzis bija jau vecs un sirms. Slikti redzēja un dzirdēja, vairāk gulēja savā vietā virtuvē vai pagalmā. Es govis vairs neganīju, bet pēc eksāmeniem un izlaiduma mēnesi nolēmu atpūsties. Sauļojos, ogoju, sēņoju, palīdzēju savējiem mājas darbos gan tīrumā, gan pļavā. Gadījās, ka mežā suns no mana ceļa aizdzina arī pa čūskai. Lai kur es arī gāju, mans vecais draugs, kaut arī lēnāk nekā parasti, man visur sekoja.
Un tad pienāca diena, kad Dadzis par savu lielo uzticību man samaksāja ar dzīvību. Māte bija aizbraukusi uz Madonu iepirkties, un man ar zirgu vajadzēja viņai aizbraukt uz četrus kilometrus attālo autobusa pieturu pretī. Dadzi līdzi ņemt nevarēju, jo viņš tik tālu pajūgam blakus nevarētu aizskriet, tāpēc, stingri piesakot gulēt un sargāt māju, atstāju viņu virtuvē.
Liktenīgais skrējiens
Kad biju kādu kilometru pa ceļu nobraukusi, nejauši palūkojos atpakaļ un ieraudzīju, ka tālu aiz pajūga, cik vien ātri varēdams, savām stīvajām kājām skrien Dadzis. Kā viņš bija ticis ārā, to mēs tā arī nekad neuzzinājām. Apturēju zirgu un gaidīju, līdz viņš mani panāks. Domās rājos, kāpēc nav mani paklausījis.
Pēkšņi pretī ātri brauca automašīna, pusaklais suns, kurš skrēja pa pašu ceļa maliņu, strauji devās pāri ceļam uz tā otru pusi. Autovadītājs vairs nepaspēja nobremzēt un pārbrauca sunim…
Zem oša, ēnā…
Pametu zirgu un skrēju pie Dadzīša. Sajutis manu tuvumu, vecais suns centās pacelt galvu, tomēr nevarēja, tikai viegli pakustināja asti. Raudādama paņēmu viņa galvu klēpī, suņa acis ātri kļuva nespodras, taču tajās es ieraudzīju nevis sāpes, bet bezgalīgu mīlestību. Acis man teica: “Es tevi tomēr panācu, nu man ir labi…”. Šo suņa uzticības un mīlestības pilno skatienu neaizmirsīšu līdz savai pēdējai stundai, jo tāds skatiens no atmiņas nav izdzēšams.
Dzīvnieka siltais augums manā klēpī pamazām kļuva vēss un stings, bet es sēdēju ceļmalā un pilnā balsī raudāju. Tādus mūs atrada māte, kura no autobusa bija nākusi kājām. Iecēlām suni ratos un vedām mājās. Apglabājām un raudājām kā par tuvu cilvēku.
Kad aizbraucu uz tām mājām, kur jaunībā dzīvoju, tikai tas notiek ļoti reti, pirmais gājiens man ir uz Dadzīša atdusas vietu. Mazā uzkalniņā zem oša, kur viņš karstā laikā meklēja paēnu…
