Iegriežoties SIA “Gostiņi” atpūtas kompleksā pie Pļaviņām, klientus nereti sagaida maza auguma, izsmalcināts sunītis, kādu daudzi noteikti redz pirmo reizi. Iepazīstieties — tas ir ķīniešu cekulainais suns!
Iegriežoties SIA “Gostiņi” atpūtas kompleksā pie Pļaviņām, klientus nereti sagaida maza auguma, izsmalcināts sunītis, kādu daudzi noteikti redz pirmo reizi. Iepazīstieties — tas ir ķīniešu cekulainais suns!
Kā jau sunim ar visiem “papīriem” viņam ir smalks un garš vārds, lai ievērotu visas ciltsrakstu tradīcijas. Tomēr saīsinātā variantā suņa saimnieki un uzņēmuma īpašnieki Kostrovu ģimene vienkārši viņu dēvē par Fjodoru, lai ir kaut kas līdzīgs Fredija Merkurija vārdam. Šovasar Fjodors nosvinēja savu pirmo dzimšanas dienu.
Raibs kā puķuzirnis
Žanna Kostrova stāsta, ka viņiem vienmēr patikuši dzīvnieki un mājās mituši suņi. Iepriekšējais ģimenes mīlulis bijis dobermaņu šķirnes suns, kurš cienījamā vecumā aizgājis citos “medību laukos”.
— Tā kā mēs kaut kur bieži braucam, jo darbs ir gan Rīgā, gan Pļaviņās, sapratām, ka nevaram ņemt lielu suni. Nebijām pārliecināti, ko vēlamies, tāpēc informāciju meklēju internetā. Tā es ieraudzīju attēlu ar ķīniešu cekulaino suņuku, un man viņš iepatikās, — saka Žanna.
Par šīs šķirnes rašanos vēsta ļoti skaista leģenda. Proti, kāds zēns kalnos bija apmaldījies un pavadījis tur ilgu laiku. Viņu atradis šis mazais sunītis un, lai glābtu bērna dzīvību, atdevis viņam savu spalvu siltumam. Tāpēc šīs šķirnes dzīvnieciņu ķermenis lielākoties esot kails ar nelieliem spalvu pušķīšiem. Turklāt krāsas ziņā viņš ir raibs kā puķuzirnis.
Piemērots katrai gaumei
Šīs šķirnes kucēnu Kostrovu ģimene atrada Rīgā, un tobrīd viņš maksāja 350 latu. Kad aizbraukuši pēc viņa, kucēns vairāk atgādinājis žurkulēnu, un sākumā Kostrovi pat domājuši no dzīvnieciņa pirkšanas atteikties. Toties tagad ir apmierināti ar savu izvēli.
— Šis suns ir īpaši piemērots alerģiskiem cilvēkiem. Turklāt esmu ievērojusi, ka viņam nav raksturīgās suņa smakas. Sunītis ir mazs, un mēs visur varam viņu paņemt līdzi, un arī turēšanai dzīvoklī viņš ir ļoti piemērots, — stāsta Žanna Kostrova.
Savam mīlulim saimnieki reti pērk speciālo suņu barību, bet maltītē piedāvā kaut ko no savas ēdienkartes. Šajā ziņā Fjodors nav izvēlīgs un labprāt ēd dažādu pārtiku. Protams, arī viņam ir savi našķi. Liels suns parasti rada iespaidu, ka allaž ir badā un meklē kādu gardumiņu, bet Fjodors nekad ar lūdzošu skatienu nesēž blakus galdam, kad pie tā kāds ēd. Tā ka Fjodors netraucē arī “Gostiņu” restorāna viesus, ja arī ieiet saimniekiem līdzi ēdamzālē.
Arī dabisko vajadzību kārtošana nerada problēmas. Saimnieki iegādājušies speciālus mitrumu uzsūcošus autiņus, uz kuriem turpat dzīvoklī dzīvnieciņš arī nokārtojas, un nav jādomā, kur to izdarīt laukā, īpaši, ja tas ir pilsētas centrs. Šādu suni varot iemācīt arī lietot tualeti. Turklāt Fjodoram ļoti patīk mazgāties vannā. Peldēt upē vai ezerā gan viņš pagaidām nav mēģinājis.
Visur kopā
Tā kā Latvijā ir krietni aukstāks nekā cekulainā suņa dzimtenē, saimniekiem jāparūpējas par viņa garderobi, jo ziemā dzīvniekam ir auksti. Žanna teic, ka Fjodoram, protams, ir dažāds apģērbs, bet to viņam ģērbj tikai tad, kad tas ir nepieciešams. Suns ir suns, un viņš nav jāpārvērš par lelli.
— Domāju, ka mums gadījies “zelta” kucēns — mīļš, atsaucīgs un draudzīgs, turklāt ļoti uzticams. Viņam vajadzīga sabiedrība, bet tā kā suns ir mazs, varam viņu ņemt līdzi visur un pat nejust, ka viņš ir blakus. Interesanti, ka tad, kad istabā strādāju, Fjodors guļ turpat netālu. Šķiet, viņš ir aizmidzis tā, ka nepamodināsi. Tomēr, tiklīdz pieceļos, lai izietu no istabas, viņš ir augšā. Par savu guļasvietu gan viņš izvēlējies mūsu gultu. Turklāt gulēt viņš iet tikai ar savu mīļāko rotaļlietu. Reiz jau bija ielēcis gultā, bet tad atcerējās, ko aizmirsis, aizskrēja pēc mantiņas un ātri bija atpakaļ, — smaidot saka Žanna.
Bēg no pārspēka
Kādas attiecības Fjodoram ir ar kaķiem? Izrādās, ne gluži tādas pašas kā citiem viņa ciltsbrāļiem. Žanna ar smaidu atceras sunīša pirmo satikšanos ar kaķi:
— Izgājām Rīgā mājas pagalmā, un tur zem vienas automašīnas sēdēja kaķis. Viņš uzreiz pamanīja suni un sabozās. Pēc dabas ķīniešu cekulainie sunīši ir diezgan bailīgi un bēg no visa, kas ir lielāks par viņiem pašiem. Kad Fjodors beidzot ieraudzīja kaķi, viņš šausmās sastinga un metās atpakaļ uz mājām. Viņš nevis vienkārši rēja, bet izmisīgi “bļāva”, lai gan neviens viņam pat negrasījās darīt pāri. Nākamajās reizēs viņš vienmēr piesardzīgi skatījās, vai tuvumā nav kāds “briesmonis”.
Kostrovu ģimenei pagaidām Latvijā vēl maz izplatītās šķirnes dzīvnieks ir savam priekam. Žanna teic, ka ar iepriekšējiem suņiem daudz braukājuši pa izstādēm un konkursiem. Tam visam vajadzīgs laiks, un tas ir arī nogurdinoši. Fjodors ir ģimenes loceklis un draugs, tāpēc viņam nav nepieciešama citu atzinība, bet tuvāko cilvēku rūpes un sirsnība. To viņi cits citam arī sniedz.
