Jaunjelgavas novada Seces pagasta zemnieku saimniecībā “Krēsliņi” 26. jūlijā pirmo reizi notiks suņu sporta sacensības “Krēsliņu kauss”, kurā četrkājainie draugi ar saviem saimniekiem sacentīsies 4,5 kilometru krosā ar šķēršļu pārvarēšanu.
Ja es savās mājās Rēzeknes pusē atbildu uz telefona zvanu un klausulē atskan vārdi: “Man te ir radusies tāda “spalvaina” ideja…”, pat nakts vidū un bez numura noteicēja skaidrs, ka zvana no Jēkabpils, un aptuveni skaidrs, ka tuvāko mēnešu laikā būs kāds piedzīvojums. Piemēram, vajadzēs kārtot ceļasomu aktīvai atpūtai, ņemt suni pavadā, doties uz Seces pagasta “Krēsliņiem” un satikt citus suņu sporta cienītājus. Taču par visu pēc kārtas! Kā gan līdz “Krēsliņiem” nonākuši suņi, sports un starppilsētu sakari?
Jēkabpilī ir kompānija!
Kā daudzi jau pareizi sapratuši, cilvēkam ir vajadzīgs suns. Savukārt sunītim ir vajadzīgas mājas un bļodiņa ar ēdienu. Bet gan cilvēkam, gan sunim savstarpēji vajadzīga draudzība, mīlestība un vēl kāds komponents, ko var nodrošināt tikai citu cilvēku un suņu klātbūtne, proti, socializācija. Citiem vārdiem, ja negribas kādu dienu attapties, mežonīgi uzvedoties blakus mežonīgam sunim, tad ar to ir laikus jāstrādā. Speciālistu un suņu apmācības iespēju, protams, netrūkst arī Rēzeknē. Taču Jēkabpilī ir kompānija! Tieši šī iemesla dēļ es laiku pa laikam kopā ar savu četrkājaino draudzeni mēroju ceļu uz Jēkabpili un vasaras beigās, ap robežsargu biatlona laiku, sagaidu ciemiņus no pilsētas Latgales vārtos. Vai arī mēs visi dodamies atklāt ko jaunu, piemēram, uz Jaunjelgavas novadu.
Taču diez vai tas tā būtu bez iniciatores, Jēkabpils suņu skolotājas, instruktores, kinoloģes, dzīvnieku audzētāju biedrības “AKO” Jēkabpils filiāles vadītājas, pasākumu organizatores, un vēl, un vēl, un vēl Annas Morozovas, kura pulcina ap sevi idejas gan “gludspalvainas”, gan “pinkainas” un “cekulainas”, gan kādām vien nav slinkums ierasties viņas nu jau kādus desmit gadus organizētajās izstādēs un sacensībās. Ja man ir jāraksturo Anna: viņa ir tas cilvēks, kurš spēj vienlīdz aizrautīgi nodarboties ar šķietami visnesavienojamākajām ar suņiem saistītajām aktivitātēm, sākot ar suņu modes skati un beidzot ar suņa miesassarga apmācīšanu, kā aizstāvēt saimnieku naksnīgajās pilsētas ielās. Tādas lietas kā suņu sagatavošana ierastajām izstādēm un suņu saimnieku konsultēšana ir pašas par sevi saprotamas, tas vienkārši ir viņas, suņu kluba instruktores un filiāles vadītājas, pienākums.
Annas liela aizraušanās ir arī ilggadēja piedalīšanās Nacionālajā daudzcīņas čempionātā, kuru sadarbībā ar Latvijas Kinoloģisko apvienību organizē Latvijas Suņu sporta federācija. (Daudzcīņa sastāv no trim posmiem: sunim jāpārvar šķēršļu josla, jāatnāk uz piesaukšanu un līdz ar šķēršļu joslas pārvarēšanu sunim arī jākož cilvēkam, kurš ģērbies specapģērbā, kuram zināšanas šajā jomā. Ir arī divcīņa, kad suns pārvar šķēršļu joslu un kopā ar saimnieku skrien 3 km krosu, jā, un, ja kāds grib tikai skriet ar suni, tad sacensību kalendārā jāmeklē kanikross!)
Tomēr tā īsti Annai acis sāk spīdēt tikai tad, kad runa ir par kaut ko jaunu. Tā nu Annas jaunā “spalvainā” ideja ir dzimusi tieši mūsu starppilsētu sakaros. Jau pēc pirmā robežsargu biatlona Anna sāka runāt par savu sapni — noorganizēt, kā viņa pati to nosauca, minibiatlonu bez militārās daļas, proti, košanas un šaušanas, toties ar ekstrēmu šķēršļu joslu dabā, kur varētu pietiekami izkustēties gan suns, gan saimnieks. Ieteicu viņai sūtīt šo vēlēšanos kosmosā. Tā nu šogad mājaslapā jau publicēts jaunums ar trim izsaukuma zīmēm, un Anna apstiprina: “26. jūlijā Jaunjelgavas novadā, Seces pagasta zemnieku saimniecībā “Krēsliņi”, organizēsim „Krēsliņu kausu”. Būs 4,5 km kross ar šķēršļu pārvarēšanu.”
Savējais no “Krēsliņiem”
Nenosakot laimīgu zvaigžņu novietojumu kosmosā, tāda pasākuma organizēšanā bija vajadzīgs arī, kā to smalki sauc, vietējais atbalsts. Kaut gan kāds vietējais, ja viņš ir savējais — jaunais zemnieks Mārtiņš Baums-Baumanis no “Krēsliņiem” kopā ar amerikāņu Stafordšīras terjeru Taurusu ir pilnvērtīgs Jēkabpils suņu sporta komandas loceklis. Šosezon viņi jau paspējuši izcīnīt vairākas balvas. Par šīm balvām, Jēkabpils komandu, aizvadītajām un gaidāmajām sacensībām un pašu AKO biedrību vairāk var uzzināt biedrības oficiālajā mājaslapā www.akobiedriba.lv.
Mārtiņš stāsta, ka aizraušanās ar suņu dresūru viņa ģimenē nav sveša. Mārtiņa bērnībā tētim piederējuši vācu aitusuņi, kurus apmācīt palīdzēja arī Anna Morozova. Savukārt Mārtiņš no pirmā acu uzmetiena iemīlējis amerikāņu Stafordšīras terjerus. “Tikko ieraudzīju šādu suni, uzreiz zināju, ka man tādu vajag,” viņš stāsta un, vaicāts, vai nebija bail, zinot šīs sugas reputāciju, jo “stafi” pieder pie daudzviet par bīstamām sugām uzskatītās bulterjeru saimes, piebilst: “Ne jau suga padara suni bīstamu vai draudzīgu. Galvenais ir attieksme pret suni un darbs ar suni!”
Piebildīsim, ka fiziska slodze un paklausības treniņi šo sugu suņiem ir īpaši nepieciešami, jo problēmas rada tieši viņu lielais spēks un enerģija, kas var beigties ar respekta trūkumu pret saimnieku. Taurusam un Mārtiņam gan tas nedraud. Suņu sporta nodarbību dēļ Tauruss ir ne tikai kļuvis par patiesu cilvēka labāko draugu, bet pavēris savam saimniekam arī iespējas jauniem sasniegumiem.
Āķis lūpā!
“Sports man nebija nekas svešs. Skriet, lēkt un mest — tas visiem ir zināms, bet to visu darīt kopā ar suni man bija kaut kas jauns!” Mārtiņš stāsta par savu pieredzi. “Pagājušā gada rudenī, vedot savu suni pie instruktores Morozovas uz paklausības treniņu, pat nedomāju mācīt viņam lēkt pāri šķēršļiem. Kur nu vēl piedalīties sacensībās! Pamazām, sunim apgūstot paklausību, sākām mācīties arī pārlēkt dažas barjeras. Protams, tas nebija viegli, jo sunim ir savs raksturs un ar to ir jāsadzīvo. Treniņos nostiprinot savstarpējo kontaktu ar suni, nonācām līdz pirmajām sacensībām. Protams, uztraukums bija milzīgs, bet, kad pirmā finiša līnija tika pārvarēta, iekšēji radās sajūta, ka šis ir mans. Godalgotās vietas pirmajās sacensībās, komandas atbalsts vēl vairāk liek neapstāties un turpināt nodarboties ar suņu sportu. Pēc visām sacensībām un aizvadītajiem treniņiem ar savu suni esmu izveidojis tādu saikni, it kā mēs būtu viens vesels. Gandrīz teiktu, kur es, tur viņš, bet bez viņa es nekur!” Nu ir āķis lūpā un liels prieks par suni un saimnieku, un par mums visiem, jo, kopā ar Taurusu staigājot pa “Krēsliņu” zemes lauksaimnieciski neapstrādājamo daļu, Mārtiņš secināja, ka tā lieliski noderētu Annas sapņa īstenošanai. Tā nu ar Mārtiņa, viņa vecāku un arī kaimiņu atbalstu te notiks nacionālā mēroga suņu sporta pasākums! Un, protams, ne bez atbalstītājiem: SIA “JG Projekts”, SIA “Beaphar Latvija”, “Triera”, ”Magnum veterinārija”, SIA ”Biofarma”, SIA “Bertas nams”, e-veikala dzīvniekiem “Vet-Advice”. , veterinārās ambulances “Bora-V”. Liels paldies visiem!
Dinamisks un atraktīvs atpūtas veids
Domājot par gaidāmajām sacensībām, Mārtiņš ir optimists un cer ne tikai uz individuālajiem, bet arī komandas panākumiem. Ar Jēkabpils karogu apvienoti startēs gan pieredzējuši sportisti, gan šīs sezonas veiksmīgākie debitanti. Lāsma Kasparoviča ar suni Bronko ir piemērs tam, ka pēc dienesta suņu sacensību parauga veidotajās amatieru sacensībās tiešām var iegūt vajadzīgo pieredzi un fizisko formu, lai veidotu īstu karjeru tā sauktajās spēka struktūrās — viņa nesen iestājusies un veiksmīgi studē Valsts policijas koledžā. Ilggadējais komandas līderis Jurijs Zamarajevs savukārt kopā ar Zorro ir kļuvis par vairākkārtēju daudzcīņas posmu un robežsargu biatlona tautas klases laureātu.
Pasākums paredzēts ne tikai labi trenētiem entuziastiem. Lai apliecinātu, ka suņu sports nav tikai bērnu un jauniešu prieks, Austrumeiropas aitusuņa kucītes Naidas saimniece Svetlana Ivanova Jēkabpils komandā pārstāv tos, kam pāri trīsdesmit, un melnās skaistules vācu aitusuņa Margo īpašniece Anželika Šatohina ir vecuma grupā 40+ (tāpat kā šī raksta autore). Mums iestāšanās spēka struktūrās vairs “nedraud”, toties mēs varam tikt pie slaida auguma un komplimentiem par labu izskatu. (Saku pēc savas pieredzes. “Sports un sacensības mums ir gan izklaide, gan iespēja uzzināt kaut ko jaunu un interesantu sev,” tā uzskata Sveta, bet Anželika stāsta: “Sāku nodarboties ar sportu tāpēc, ka, manuprāt, manam sunim ir liels potenciāls un dotības sasniegt labu rezultātu. Tas nodrošina fizisko slodzi man un sunim. Nodarbojoties ar sportu, uzlabojas savstarpējā saprašanās —mēs esam komanda. Tas ir dinamisks un atraktīvs atpūtas veids. Ir lieliska iespēja sadarboties ar daudziem pieredzējušiem kinologiem un suņu speciālistiem. Labāka saprašanās ar suni sniedz to, ko nevar neviens diploms vai medaļa: tā nodrošina labāku dzīves kvalitāti gan sunim, gan saimniekam, gan visiem apkārtesošajiem. Un, protams, iespēju paceļot pa Latviju un pavadīt laiku labā kompānijā!” ◆
