“Varbūt ne visur dzīvē saskatu skaisto un reizēm pati gaišajam neticu, taču to citiem izrādīt negribu. Kad eju pie cilvēkiem, jāsapurinās un jāsmaida,” saka Dzintra Laiviņa no Neretas.
“Varbūt ne visur dzīvē saskatu skaisto un reizēm pati gaišajam neticu, taču to citiem izrādīt negribu. Kad eju pie cilvēkiem, jāsapurinās un jāsmaida,” saka Dzintra Laiviņa no Neretas. Viņa ir pastniece un atzīst, ka šo darbu pret citu nemainītu.
Šonedēļ Dzintra Laiviņa svinēja 45. dzimšanas dienu. Sākumā jubilāre apmulst un iebilst: “Par mani taču nav ko rakstīt!”. Kad tiekamies, viņa jautri atmet ar roku: “Ko gan tur daudz, mani taču Neretā tāpat visi pazīst.”. Ar viņu sarunāties ir ļoti viegli. Varbūt atklātības dēļ. Varbūt tādēļ, ka viņa neslēpj to, ko jūt. Brīžiem ieskanas dzidri smiekli, reizēm sievietes acīs riešas asaras. Viņai piemīt savdabīgs spēks un labestība, un tas saista ikvienu.
Priekšnieki mainās, Dzintra paliek
Dzintras Laiviņas dzimtā puse ir Pilskalne, bet vēlāk viņa pārceļas uz Neretu. Kādu laiku pēc Rīgas pedagoģiskās skolas beigšanas strādā savā profesijā par bērnudārza audzinātāju, vēlāk veic dažādus darbus. Par pastnieci sāk strādāt nejauši — sākumā aizvieto pastniekus atvaļinājuma laikā, bet tad paliek pastāvīgā darbā. Sākumā viņas darbavieta ir Gricgales pasta nodaļa, tagad — Nereta. Kad jautāju, cik ilgi viņa strādā par pastnieci, Dzintra Laiviņa iesmejas: “Gadus nepateikšu, taču Aizkraukles pastā manā laikā vismaz pieci priekšnieki nomainījušies.”
“Esam noilgojušies!”
“Man šis darbs ļoti patīk. Ja arī būtu iespēja, pret citu to nemainītu,” saka pastniece. “Svaigs gaiss, pirmie cīruļi, pavasara puķītes, zāles smarža — tās ir nenovērtējamas lietas. Ja man visu dienu liktu sēdēt slēgtā telpā, es noteikti paliktu slima. Un kur vēl cilvēki, pie kuriem eju! Pastnieks un autoveikals — tie tālās lauku mājās bieži vien ir vienīgā saikne ar ārpasauli. Cilvēkam ne vienmēr visvairāk vajadzīgas zāles vai maize, ko es viņam atnesu, bet gan, lai ir kāds, kurš apsēžas, parunā. Manā apgaitā nav tādu māju, kurās es negribētu iet iekšā, un nevienam cilvēkam es nepabraucu garām, kādu vārdu nepateikusi. Reiz atvaļinājuma laikā aizvietoju kolēģi pasta nodaļā. Kad atkal devos pie saviem klientiem ar pasta somu plecos, cilvēki teica: “Esam pēc tevis ļoti noilgojušies!”. Tā pastniekam ir labākā atzinība.”
Un kā tad ar sliktajiem laika apstākļiem, lielo attālumu, kas jāmēro ar smagu somu plecos? “Braucu ar velosipēdu, kur nevaru iebraukt — stumju pie rokas, ja arī tā neizdodas — atstāju braucamo kādās mājās un tālāk eju kājām. Protams, ir brīži, kad tumsā un lietū brien pa dubļiem un raudi: par ko man tāds sods… Taču no rīta celies, un prātā vienīgā doma — cik man tomēr labs darbs!”.
Sāk dzīvi no jauna
Dzintras kundzei liels atbalsts ir vīrs Einārs. Viņš ir autobusa vadītājs un ziemā, kad reisu starplaikā ir brīvs brīdis, palīdz sievai.
Jubilārei ir trīs bērni: Ivo ir 24 gadi, Armīnam — 18, pastarītei Elīnai februārī būs desmit. Kad sākam runāt par ģimeni, Dzintras kundze brīdi aizdomājas: “Lai pieņemtu lēmumu, man parasti ilgi jādomā, un beigās es tomēr secinu, ka nez vai tā būs labi. Taču 34 gadu vecumā es vienā dienā izlēmu sākt visu no gala. Pēc tam tikai iedomājos, ko teiks cilvēki, bet ne mirkli neko neesmu nožēlojusi. Tagad esmu precējusies otrreiz, un maniem dēliem ir arī māsiņa.”
Palīdz vārdi
Par katru bērnu Dzintras kundze stāsta ar lielu mīlestību, un katram no viņiem savulaik veltīts viss. Armīns kopš dzimšanas ir invalīds un lieliski saprotas ar vecāko brāli. Pirms diviem gadiem ģimeni piemeklēja nelaime — tikai nepilnas divas nedēļas pēc savām kāzām avārijā smagi cieta vecākais dēls. “Tas notika Aucē Dobeles rajonā. Ivo ilgi bija uz dzīvības un nāves robežas. Viņš bija bezsamaņā, ārsti mums teica: jūtams, ka viņš vairs necīnās, runājiet ar viņu, jūsu vārdi palīdzēs vairāk nekā zāles. Es teicu: “Dēls, tu nedrīksti padoties. Armīna dēļ nedrīksti. Kas aizstāvēs brāli, ja tevis vairs nebūs…”. Pār Ivo vaigu noritēja asara. Viņš mūs dzirdēja. Kad nākamajā dienā iegājām slimnīcas palātā, Ivo pasmaidīja.”
Šis laiks ģimenei bija smags, bet ļoti nozīmīgs savstarpējo attiecību ziņā. Aizmirsās strīdi, visi bija kopā, domāja par Ivo un cerēja. “Man tik daudz cilvēku palīdzēja,” atceras Dzintras kundze. “Arī mani klienti, pensionāri, bija kopā ar mani, un tas bija ļoti svarīgi. Baznīcā iededzām svecīti, un mūsu lūgšanas tika uzklausītas. Dēlam bija no jauna jāmācās runāt un staigāt, un reizēm vajadzēja tik daudz, taču tagad Ivo ir kopā ar mums. Viņam piešķirta invaliditātes grupa, un smagākais ir aiz muguras.”
Sarga svētā lieta
Kas jubilāres dzīvē ir skaistākais? “Mana ģimene, darbs,” nedomājot saka Dzintra Laiviņa. “Es neesmu viena ne darbā, ne mājās, un tas man ir pats svarīgākais. Bez cilvēkiem es noteikti reizēm nonāktu izmisumā.”
Viņa atklāj, ka lielākais dzīves sapnis ir sava māja. “Es ticu, ka tā mums kādreiz būs,” saka sieviete. “Dēla ārstēšanai vajadzēja daudz naudas, kad beigšu maksāt kredītu, varēsim pirkt māju.”
Drīz Dzintras kundze atkal smaida: “Vai jūs zināt, kas ir pastnieka lielākie draugi? Suņi! Kamēr es ar savu pasta somu pa Kalēju ielu eju, esmu aprieta vienā laidā, bet ielas galā cilvēki saka: “Suņi rej — pastnieks nāk!”. Gadās, ap to laiku, kad man jāiet, saimnieks suni mēģina iesaukt istabā, taču mājas sargs, bargajā salā teju vai ragā sasalis, stāv un gaida pie sētas, līdz nākšu. Tikko darbs izdarīts, pastnieks apriets un kaimiņu sunim stafete nodota, sunītis žigli pie durvīm un smilkst, lai saimnieks laiž iekšā. Iesi bez somas pa šo pašu ielu, suns nereaģēs un uz tavu pusi pat galvu nepagriezīs. Pastnieks sunim ir svēta lieta!”.
