Andri Freidenfeldu vairāk pazīst kā Fredi, kurš veido raidījumu „Bē bē brokastis”, dzied grupā „Labvēlīgais tips” un rīko koncerttūri „Dziesma manai paaudzei”.
Andri Freidenfeldu vairāk pazīst kā Fredi, kurš veido raidījumu „Bē bē brokastis”, dzied grupā „Labvēlīgais tips” un rīko koncerttūri „Dziesma manai paaudzei”. Tās laikā Fredi iepazinuši arī aizkrauklieši. Taču Fredi ar Aizkraukli saista īpašas atmiņas.
Īpašs gadījums
–– Kā jums patika Aizkrauklē?
–– Kas tur ko nepatikt! Ja ir daudz jauku cilvēku, vienmēr patīkami. Šis bija īpašs gadījums, kas “Dziesma manai paaudzei” vēsturē gadās otro reizi. Pirms septiņiem gadiem pirmajā koncerttūrē mūsu koncerts arī bija pilsētas svētkos. Toreiz tie notika Tukumā.
–– Kurā brīdī top skaidrs, kurš uzvarējis?
–– Jau mēģinājumos. Tie parasti ir divi. Mūziķi ir žūrija, kas uzmanīgi noklausās katru dziedātāju. Principā koncerta laikā iespējams tikai slavas kāpums vai izgāšanās.
–– Vai bijuši gadījumi, kad koncerta laikā dziedātājs piedzīvo izgāšanos?
–– Jā. Pagājušajā nedēļā Cēsīs dziedāja divas meitenes. Pēc mēģinājuma visi gaidīja, ka viņas iegūs galveno balvu, taču, vieglprātīgi izturoties, viņas konkursā nodziedāja ļoti vāji un, protams, galveno balvu neieguva.
–– Noteikti vainojams satraukums.
–– Grūti pateikt. Satraukums ir visiem. Kurš var, no tā prasa.
Atgrieztos vēlreiz
–– Kura no šīgada koncerttūrēm jums patika vislabāk?
–– Es ļoti labi jutos Kolkā. Arī tur “Dziesma manai paaudzei” notika pirmo reizi. Bija Zvejnieku svētki, ļoti gaiša un brīva atmosfēra. Arī pie jums, Aizkrauklē, bija ļoti jauki.
–– Vai tas atkarīgs no skatītāju skaita?
–– Nē. Kolkā bija trīs reizes mazāk skatītāju nekā Aizkrauklē, jo Zvejnieku svētki notika daudzās vietās. Iespējams, Kolkā mēs varētu koncerttūri turpināt arī nākamajā gadā –– sarunas jau ievadītas. Tur ne tikai koncerts, bet arī naktsballe bija ļoti mīļa. Bez ekscesiem, kas parasti raksturīgi Zvejnieku svētkiem ar tradicionālo airu un mietu vicināšanu.
–– Vai arī Aizkrauklē vēl nākotnē varētu notikt “Dziesma manai paaudzei”?
–– Noteikti. Mums pagaidām nav nekādu pretenziju. Jums ir ļoti daudz labu dziedātāju. Protams, nākamgad tas būtu par maksu. Iespējams, nebūs tik daudz skatītāju, taču koncerts varētu notikt.
–– Kura ir vismazākā apdzīvotā vieta, kur noticis konkurss?
–– Vismazākā ir Valkas rajona Blome. Vieta pati par sevi maza, tikai pāris māju, taču cilvēki sabrauc no plašas apkārtnes. Tur ir ļoti aktīvi vietējie pašdarbnieki. Cik zinu, pirms koncerta notiek pat atlases tūres. Patiesībā gandrīz visi koncerti Latvijā ir mīļi un jauki. Ir jau tikai četras megapoles –– Rīga, Daugavpils, Ventspils un Liepāja. Tās ir visvairāk pārsātinātas ar dažādiem kultūras pasākumiem, līdz ar to cilvēki vairs īsti nezina, ko grib. Citur skatītāji nav tik snobiski.
Pazūd uzvarētājs
–– Vai koncerttūrēs bieži notiek kuriozi?
–– Viss pasākums ir viens vienīgs kuriozs. Ar uztraukumiem, kas, piemēram, dziedātājam pāris minūšu pirms dziedāšanas liek doties mājās padzerties. Tā gadījās Kuldīgā, soliste bija aizgājusi uz māju padzerties. Bet viņai jādzied pirmajai, tāpēc praktiski koncerta sākums bija izjaukts. Savukārt pasākuma beigas mums izjauca Raimonds no Cēsīm. Viņš dabūja “Grand prix”, bet bija jau aizbraucis. Tā jau kļuvusi par parastu parādību, ka “pazūd” kāds uzvarētājs, nevar sagaidīt koncerta beigas un aizbrauc mājās. Toreiz Cēsīs sazvanījām Raimondu pa mobilo tālruni. Bija aizbraucis uz kādu kafejnīcu kopā ar vīriem pasēdēt. Uzvaru konkursā viņš nebija gaidījis. Kādreiz jau tas, kas notiek aiz kulisēm, ir diezgan smieklīgi.
Jokus spēlē kā džezu
–– Esmu dzirdējis, ka jums ar Ufo, ar ko kopā vadāt raidījumus, bieži ir viedokļu nesaskaņas. Vai tā ir taisnība?
–– Tās nav tikai baumas. Mūsu uzskati par dzīvi daudzreiz ļoti krasi atšķiras. Sākot ar kulināriju, beidzot ar brīvā laika pavadīšanu un skatu uz daudzām lietām. Mēs diezgan bieži strīdamies un neņemam viens otru vērā. Taču šie strīdi beidzas, lai dotu vietu citiem.
–– Vai joki, kas skan ēterā, ir iestudēti?
–– Nē. Tas ir kā džezs. Tikai brīva improvizācija. Esam mēģinājuši iepriekš iestudēt kādu dialogu. Šķita ļoti smieklīgi. Ejam uz studiju un mēģinām atkārtot, bet nesanāk, jo pašiem nav interesanti. Tā ir kā tēma, kuru sāk spēlēt ar vienu roku, bet pēc tam sākas spēle četrrocīgi. Brīžiem pašiem liekas, cik tālu aizrunājušies. Sākām taču runāt par kartupeļu biezeni, beidzām ar kosmosu.
–– Kurš no jums ar Ufo palīdz uzturēt dialogu?
–– Kā nu kurā reizē. Mums nav izteikta līdera.
Īpaša šķira
–– Vai bieži saņemat neapmierinātības izpausmes?
–– Šad tad piezvana kāds neapmierināts klausītājs. Mēs jau strādājam ilgi, ir izkristalizējies ētera mazohistu pulciņš, kuriem patīk klausīties to, kas viņiem nepatīk. Ir cilvēki, kuri sēd pie televizora ekrāna kā tādi ķipji, lai gan raidījums viņiem nepatīk un kļūst pat slikti. Tādi noteikti ir arī starp laikrakstu lasītājiem. Nepatīk, bet lasa un sūdzas. Ar laiku izkristalizējies „zelta klausītājs”, kurš piedod pat tad, ja kaut ko izdarām greizi.
–– Vai ikdienā redzētais noder raidījumu veidošanā?
–– Acis vienmēr jātur vaļā, jo ik mirkli var ieraudzīt ko neparastu, kas var noderēt darbā vai pašam. Reiz ar Ufo redzējām, kā divi vīri kaut ko pagalmā zāģēja. Skatu nedaudz aizsedza automašīna un šķita, ka viens vīrs otram nozāģē kāju. Skaņa bija ārkārtīgi nejauka. Varētu nofilmēt attiecīgu sižetu un aizkadrā stāstīt: Anšlavs un Mārtiņu viens otram nolēmuši no rīta nozāģēt kāju.
Jauns albums jāpagaida
–– „Labvēlīgajam tipam” jauna programma parasti iznāca ik gadu 1. aprīlī. Kāpēc nebija šogad?
–– Grupai šoruden paliek 10 gadu. Divas programmas vienā gadā izdot nebūtu prātīgi, tāpēc jaunā albuma iznākšana paredzēta 1. oktobrī vienlaikus ar jubilejas svinībām. Tad Rīgā būs arī lielākas jubilejas svinības. Man bieži pārmet, ka cilvēki ļoti gaida jauno programmu, taču tagad ir tik daudz ko gaidīt. Domāju, tikai retais pamanīja, ka 1. aprīlī mēs jaunu programmu neizlaidām.
–– Kas raksta tekstus „Labvēlīgā tipa” dziesmām?
–– Visbiežāk es pats, domājot pat līdzībām ar dzīvi. Man vislabāk patīk dzejot mežā, skatoties sūnās. Ļoti patīk sēņot. Liekas vienkārša nodarbe, taču tās laikā galva strādā vislabāk. Tā nu starp baravikām šad tad ir arī pa tekstam. Piemēram, dziesma par koka kluci Konstantīnu un daudzas citas. Kādreiz jau ir kāds personiskais pārdzīvojums, kāda skabardziņa, taču cenšos tās ietvert kādā neparastākā veidolā, jo par mīlestību un sirdslietām visi jau raksta vienādi. Var taču nosaukt mīļo par ģeometrisko.
Jūtas kā skolas puika
–– Kas jums patīk labāk –– darbs radio SWH, muzicēšana ar “Labvēlīgo tipu” vai “Dziesma manai paaudzei”?
–– Grūti pateikt. Darbs radio ir tas, ko daru ar interesi. Reizi gadā gan piekūstu, kad ir karsts laiks, jāsēž studijā, koncerti. Nākamajā nedēļā man sākas atvaļinājums. Esmu pat priecīgs, ka nebūs jāstrādā, lai gan uz darbu eju kā skolas puika 1. septembrī –– diezgan palēkdamies. Man patīk tas, ko es daru.
–– Vai piekrītat apgalvojumam, ka komiķi sadzīvē ir diezgan noslēgti ļaudis? Piemēram, mistera Bīna atveidotājs Rovans Atkinsons esot ļoti nopietns un braucot ar sporta auto.
–– Man arī nopietna automašīna — “Mercedes benz”. Man pat vairāki to ir aizrādījuši. Esmu holēriķa tipa cilvēks. Noskaņojums man mainās vai katrās desmit minūtēs. Uznāk impulss, varu pāris sekunžu laikā kļūt drūms un neapmierināts ar visu, kas apkārt, taču varu arī bez skatuves izdarīt kādas dīvainas lietas, kas apkārtējiem šķitīs neparastas un smieklīgas.
Ēd ar irbulīšiem
–– Kā mēdzat atpūsties pēc darbdienas vai koncertiem?
–– Es diezgan daudz laika pavadu pie jūras. Man Saulkrastos ir neliela vasarnīca. Darbs parasti beidzas ap vienpadsmitiem, ja laiks labs, braucu uz turieni. Lai tā nebūtu tikai tāda gulšņāšana, paņemu līdzi kādu grāmatu vai klausos mūziku. Man patīk arī gatavot ēst, parasti ķīniešu ēdienus. Ķīniešu virtuvei mani piesaista dažādās mērces ar piedevām. Arī irbulīši nesagādā problēmas.
–– Kādu mūziku labprāt klausāties?
–– Ne to, kas skan radio. Man patīk elektroniskā mūzika ar džeza iestarpinājumiem. Tā patlaban ir samērā modīga, taču radio šāda mūzika skan ļoti reti. Tie vairāk ir instrumentāli skaņdarbi.
Moto nēsā kabatā
–– Vai jums ir dzīves moto?
–– Ir kāda autora vārdi: „Spēja pasmieties par visu uz pasaules, neskatoties ne uz kādiem aizliegumiem un tabu, ir katras normālas sabiedrības veselības izpausme. Sevišķi tādas sabiedrības, kura grasās dzīvot Eiropā.” Garš citāts. Lai to atcerētos, es ilgi nēsāju lapiņu ar tekstu maciņā, jo šīs rindiņas izsaka manu būtību. Jāprot pasmieties par dzīvi, par nāvi, par traģēdijām, par reliģiju. Pašlaik gan joki par reliģiju ir bezmaz vai aizliegtā tēma, lai gan savlaik anekdotes par mācītājiem bija absolūtā „topā”. Padomju laikos tautu turēja reliģijas badā, nav jābrīnās, ka tagad viss pievilina. Cilvēki meklē atbalstu. Tikko viņi dzird, ka kāds kaut ko par šo tēmu ironizē, viņos rodas nepatika, lai gan Dieviņš droši vien neņem ļaunā.
Dzimtas iesauka
–– Kā radusies iesauka Fredis?
–– Tāda ir visiem Freidenfeldiem. Tā saukuši manu tēvu, arī viņa tēvu. Parasti tā rodas skolas laikā, saīsinot uzvārdu. Latviešiem ir mode visu saīsināt, lai būtu vieglāk sarunāties.
–– Kā darbu izdodas savienot ar ģimeni?
–– Ar mani ir grūti sadzīvot ne tikai darba, bet arī rakstura dēļ. Sestdienās un svētdienās parasti ir koncerti. Reizēm gribas būt kopā ar ģimeni, bet kaut kā pietrūkst. Laikam esmu īsts darbaholiķis.
–– Vai bieži esat Aizkrauklē?
–– Savlaik biju visai bieži. Mana sieva ir no Skrīveriem. Kad sievasmāte bija dzīva, braucām bieži, tagad vairs ne. Starp citu, Aizkraukles dzimtsarakstu nodaļā esmu laulājies. Skrīveros gāju uz bodi, pastaigāties. Tagad Aizkraukles rajonā mēdzu būt tikai darba darīšanās.
–– Vai kādreiz esat vēlējies iejusties nopietnā tēlā?
–– Esmu, taču publikai tas nav vajadzīgs.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Andris Freidenfelds.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1961. gada 24. janvāris, Krasnojarskas apgabals, Noriļska.
NODARBOŠANĀS: radio SWH dīdžejs.
IZGLĪTĪBA: augstākā. Latvijas Konservatorijas televīzijas režisoru kurss.
ĢIMENE: sieva, divas meitas.
VAĻASPRIEKS: sēņošana, patīk gatavot ēst.
HOROSKOPA ZĪME: Ūdensvīrs.
