Vieni aitas audzē, lai nopelnītu, palielina ganāmpulku, dzīvi arvien vairāk ziedojot saimniecībai. Bet var arī citādi. Strādājot algotu darbu, uzturēt nelielu aitu pulciņu, gūt gandarījumu un nelielus ienākumus. Šādu saimniekošanas veidu laukos izvēlējusies Ilze Lubāne, Sunākstes pamatskolas jaunāko klašu un vizuālās mākslas skolotāja.
Bērnībā Latgalē, Varakļānos, Ilzes vecāki turēja aitas, tāpēc meitene jau maza zinājusi, kā viņas ganīt, cirpt, kā vilnu mazgāt un apstrādāt. Uz šķūņa spārēm kaltējušās aitu ādas, un galdā bieži vien bijusi aitas gaļa, lai gan bērniem tā ne visai garšojusi. Šobrīd, kad Latgalē aitkopība panīkusi, tā pamazām uzplaukst citviet Latvijā, arī Sunākstē.
Pirmā bija Grietiņa
Kādēļ Ilze izvēlējusies atgriezties pie bērnībā tik pazīstamā? Pirmais impulss bijusi ekskursija Slovākijā pirms aptuveni desmit gadiem. Tur kalni un ielejas kā nosētas aitām. Vēlāk Ilzes māsa Biruta, dzīvojot Vallē, saimniecībai nopirka divas aitas.
Pēdējais pamudinājums iegādāties beidzot pašai savu aitu bijis 2008. gada vasarā, braucot uz Jēkabpili caur Salas pagastu. Tur ceļa malā pamanītas ganāmies sprogaines. Ieraudzījusi un sapratusi — vajag. Aitu saimniece, veca sieviņa, vienu — Grietiņu — pārdevusi Ilzei. Bet Grietiņai vienai Sunākstē bija garlaicīgi. Viņa nemitīgi blēja — saka Ilze. Lai arī pirkta priekam, kā citi iegādājas suni, bijis skaidrs, ka vienu aitu turēt nevarēs. Par laimi, piezvanījusi Grietiņas bijusī saimniece un piedāvājusi iegādāties vēl vienu aitu un aunu. Radās jēriņi, un šogad aplokā jau ganījās desmit aitu un auns. Pašlaik bara vadonis jau ir cits — no Sērenes uz Sunāksti pārvests liels un skaists teķis Tiks. Esot nasks uz badīšanos. Par to pats pārliecinājos, vēlāk fotografējot ganāmpulku.
Sēdus cirpt vieglāk
Lai iepazītu citus aitu audzētājus un apgūtu ko jaunu, pagājušajā vasarā Ilze kopā ar vīru devusies uz Latvijas aitu audzētāju asociācijas rīkotajām aitu dienām Rūjienā. Divas dienas ar mācībām un dejām vakarā. Tur arī rādīts, kā ātri un pareizi nocirpt aitu, un vēlāk beidzot iegādātas savas elektriskās dzirkles. Līdz šim tās aizņēmušies no paziņām. Arī jaunu cirpšanas tehniku iemācījušies, jo pirms tam cirpuši kā bērnībā — sasienot aitai kājas un noguldot zemē. Tagad cērpot viņas apsēdina uz pakaļkājām, kas cirpšanas procesu atvieglo un paātrina. Mainīta arī dzīvnieku ēdienkarte — ziemā tā papildināta ar apses sprunguļiem. Aitas nograuž mizu, bet pārējais noder malkai.
Interese par sprogainēm likusi pagājušo vasaru doties arī uz semināru Veclaicenē, kur labi pavadīts laiks un iegūtas papildu zināšanas. Tagad, kad aitu skaits sasniedzis minimumu — desmit, varēs pieteikties Eiropas subsīdijām. Lai ierobežotu aitu vēlmi uz palaidnībām, iegādāts pamatīgs žogs, kurš apjozīs nesen nopirkto zemi Sunākstes centrā.
Vilnu pārstrādās
pagastā
Lielu atbalstu gan ar padomu, gan praktiski Ilze guvusi no sunākstietes Venerandas Justes. Viņa palīdz apstrādāt vilnu, ierādījusi arī, kā to pareizi mazgāt un plucināt. Sadarbojoties arī ar apkārtējo pagastu zemniekiem, kādam jaunienācējam Staburaga pagastā ticis Ilzes iepriekšējais auns Šons.
Viens no iemesliem, kādēļ sunākstieši aitkopībai redz nākotni, ir perspektīvā aitu vilnas pārstrādes vietas izveidošana, ko uzņēmies Ints Baškevics. Sākumā aitas turēja, lai bērni redz un izjūt, ko nozīmē rūpes par dzīvnieku, tagad vilnas pārstrādes iespēja turpat pagastā liek nopietnāk domāt par biznesu.
Pašu gatavotas segas
Kamēr uz vietējo uzņēmēju vēl jāgaida, Lubāni plucināto vilnu ved uz Varakļāniem. Tur ar padomju laika iekārtām no katra cirpuma gatavo segas. Ilze atceras, ka pirmā bijusi liela un smaga, bet ar gadiem krājusies pieredze, un tagad pirms braukšanas uz Varakļāniem iegādājas tādu segas pārvalku, kādu segu paredzēts gatavot. — Process ir ļoti primitīvs, pārsvarā roku darbs, — stāsta Ilze. — Sākumā vilna jāizplucina. Tad to liek iekārtā, kura atdala labo vilnu no sliktās un izveido tādu kā auduma baķi. To kārtām liek rāmī, pārklāj no abām pusēm ar marli un vietām sašuj. Sagatavi ieliek pārvalkā, vēlreiz cauršuj, lai savienotu vilnas klājumu ar pārvalku. Segas esot vieglas un ļoti siltas. Cena — no trīsdesmit līdz piecdesmit latiem. Tāpat var veidot arī aitu vilnas spilvenus. Pēdējā cirpiena vilna gan Daugavpilī iemainīta pret dziju. Uz Daugmali vedot apstrādāt aitādas.
