Elvīru Lavrinoviču no Sunākstes pagasta “Akmeņiem” liktenis nav saudzējis — sieviete pārvietojas ar kruķu palīdzību, bet viņas meita Elga ir runas invalīde.
Elvīru Lavrinoviču no Sunākstes pagasta “Akmeņiem” liktenis nav saudzējis — sieviete pārvietojas ar kruķu palīdzību, bet viņas meita Elga ir runas invalīde. Divatā viņas vada nelielo saimniecību un priecājas par katru ciemiņu.
— Esmu invalīde un varu paiet vienīgi ar kruķiem, bet tas nevienu neinteresē, tā ir tikai mana problēma, — Elvīra Lavrinoviča skumji secina. — 2000. gadā salauzu kāju, man piešķīra otro invaliditātes grupu un pensiju. Nu to atņēma — saka, es simulējot. Bet es tiešām tikai ar kruķiem pārvietojos.
Sunākstiete varētu apmeklēt ārstu komisiju un invaliditātes grupu atjaunot. Taču tādēļ jābrauc uz Rīgu, bet slimās kājas dēļ tas nav iespējams.
— Kā lai aizbraucu uz komisiju Rīgā, ja pat paiet lāga nevaru? Līdz pagasta centram četras stundas eju (“Akmeņi” no Sunākstes centra ir ap kilometru, pusotru — aut.), bet bagātu radu vai draugu ar automašīnu man nav, — sašutusi Lavrinovičas kundze. — Prasīt palīdzību pašvaldībai? Tai jau arī nekā nav!
Agrāk tādu problēmu Sunākstē neesot bijis — kolhozam pietika gan naudas, gan degvielas transportam. Arī pašvaldība bija bagātāka un varēja palīdzēt visiem, kuriem nepieciešams.
— Tolaik pat cilvēki bija savādāki — labāki, atsaucīgāki, — stāsta Elvīra Lavrinoviča. — Ja vajadzēja palīdzību, neviens neatteica. Ne tā kā tagad — katrs tikai par sevi. Tur gan nav vainojami cilvēki, bet apstākļi, kas viņus par tādiem padarījuši. Ko te, Sunākstē, iesākt? Darba nav, pensijas mazas — kā lai nekļūst īgns un ļauns? Man ir 56 gadi, taču nevienam neesmu vajadzīga — slimās kājas dēļ strādāt nespēju, bet pensiju nesaņemu. Pat tad, ja varētu paiet, kur Sunākstē darbu atrast? Kur? Savulaik 36 gadus nostrādāju, tagad dzīvojam tikai no savā saimniecībā iegūtajiem produktiem un meitas invaliditātes pabalsta.
Nav jau tā, ka Elvīra Lavrinoviča vada tikai drūmas dienas — gadās arī pa gaišākam brīdim.
— Kad ciemos atbrauc radi, — stāsta Elvīras kundze. — Viņi arī dzīvo Sunākstē un nav nekādi bagātie — brauc ar zirdziņu. Tomēr prāts priecīgāks, kad ciemiņi mājās.
Ciemiņus uzņemt Elvīra Lavrinoviča gatavojusies arī 4. oktobrī — kad bija Saeimu jāvēl. Elvīra gribējusi nobalsot mājās, bet tad pārdomājusi un no šīs iespējas atteikusies.
— Es vispār nebalsoju. Neredzu nevienu cienīgu cilvēku, par kuru balsot, — spriež sunākstiete. — Katru gadu laukos kļūst arvien sliktāk, bet deputāti par to vien lemj, kā sev pabalstos tūkstošus piešķirt. Kauns par tādiem!