Koknesiešu Butānu ģimenē svētkus gaida bez stresa un uztraukumiem, jo vienas dienas “strādnieki” — Lieldienu olu dējēji zaķi — ir viņu kūtiņā.
Koknesiešu Butānu ģimenē svētkus gaida bez stresa un uztraukumiem, jo vienas dienas “strādnieki” — Lieldienu olu dējēji zaķi — ir viņu kūtiņā.
Pareizāk gan būtu teikt — truši, taču abi ir grauzēju kārtas dzīvnieki, tātad “radinieki”.
Ir dažādi ticējumi, kas Lieldienās dēj olas. Dažās valstīs bērni uzskata, ka to dara vista vai gailis, vai stārķis… Katolicisma zemēs mēģina iestāstīt, ka olas izbirst no baznīcu zvaniem, bet visvairāk laikam tic, ka Lieldienu olu nesējs ir Lieldienu zaķis.
Groziņš nekad nav tukšs
Arī Butānu ģimenē, kurā ir pieci mazbērni, katru gadu Lieldienu priekšvakarā dārzā zem ābelēm liek groziņus ar cienastu, lai zaķis tajos “sadētu” olas.
Savulaik viena no mazmeitām, citiem nezinot, groziņu pārlikusi citā vietā. Taču Lieldienu rītā olas tik un tā tajā bijušas — lielas, brūnas, kā sīpolu mizās vārītas.
Kā govs zemniekam
Butānu ģimenē galvenais saimniecības pārzinātājs ir Miervaldis. Viņš gan smej: kas nu šis par truškopi, garauši viņam esot kā zemniekam viena govs — tikai paglāstīšanai. Patiesībā saimniecībā ir ap 20 trušu.
Cik Miervaldis sevi atceras, truši vienmēr audzēti. Šī tradīcija nāk no viņa ģimenes — ik pavasari tēvs gājis mainīties ar trušiem, jo viņus nevar lecināt ar savējiem, tad mazuļi dzimstot vārgi, neveselīgi. Piemēram, tagad trušu “vīrs” atvests no Ādažiem. Savulaik garauši iemainīti no draugiem tepat Koknesē, arī no Rīgas radiem.
Līdzīgs baltmaizes kukulim
Zaķis ir viens no visauglīgākajiem dzīvniekiem. Ap Lieldienām dzimst viņa pirmie mazuļi, vasaras vidū — otrais metiens, ap rudzu laiku — trešais. Iespējams, tāpēc zaķis ir arī auglības simbols.
Miervaldis stāsta, ka viņa truškopja “karjerā” lielākais metiens bijis 11 trusēnu, bet kaimiņos esot bijis pat 17! Stāstītājs uzskata, ka galvenais ir kvalitāte, nevis kvantitāte. Taču nav laba arī otra galējība — reiz kādai trusenei piedzimis tikai viens mazulis. Bijis nobarojies mīksts kā baltmaizes kukulis, knapi paiet varējis.
Aizvieto trušumāti
Sieva Biruta bilst, ka savulaik abi ar Miervaldi bijuši arī trušu mammas aizvietotāji, jo īstā nomirusi. Barojuši mazuļus no pudelītes ar knupīti. Trusēniem tas ļoti paticis.
Ir jau arī svētki, kuros cienā ne tikai ar Lieldienu zaķa olām, bet arī ar truša gaļu. Mīkstumu samaļ kotletēm, bet kauliņus sautē mērcē.
Ja kādreiz truši nespēj “piedēt” olu, cik vajag, viņiem palīdz arī Butānu saimniecības vistas un pīles. Pērn gan lapsa trīs aiznesa, bet labi draugi tikpat pagādāja vietā. Miervaldis stāsta, ka pīļu olas Lieldienām ir sevišķi izdevīgas — tās ļoti labi nokrāsojas, turklāt arī pēc trim dienām dzeltenums nepaliek zilgans kā vistu olām.
Jauneklības recepte
Butānu ģimene Lieldienas nesaista ar kristietību, viņu izpratnē tie ir visīstākie pavasara un dabas atmodas svētki.
Kad omulīgajam pārim vaicāju, kāda ir viņu jauneklīgās enerģijas recepte, pensionārs Miervaldis smejot atteica: “Dzeram īstas govs pienu, ēdam vistu olas un cienājamies ar truša cepeti.”
Izziņa.
Iespējams, Lieldienu zaķis ar savu brīnumaino spēju — olu dēšanu un nešanu bērniem — pie mums “atnācis” no 19. gadsimta Vācijas. Olu slēpšana un meklēšana svētku rītā tur ļoti izplatīta. Teiciens “Nu gan tu zaķi noķēri!” radies no Lieldienu tradīcijām. Ja bērns, meklējot noslēptās olas, paklupa, protams, vainoja zaķi.
