Doma apceļot lielās Igaunijas salas Sāremā un Hījumā radās jau pagājušajā gadā, bet realizēt to varējām tikai tagad. Šoreiz ceļojums bija dāvana sievai sudrabkāzu jubilejā.
Un tā, “bruņojušies” ar kartēm, bukletiem, segām, treniņtērpiem un pārtikas grozu, abi ar sievu 24. jūlija rītā dodamies ceļā. Rīts ir silts, nedaudz nomācies, taču nelīst. Neapstājoties aizripinām līdz Ainažiem bez sarežģījumiem, bet papildināt degvielas krājumus neizdodas, jo tajā brīdī degvielas uzpildes stacijā veic apkopi un gaidīt mums negribas.
Pirms robežas šķērsošanas sazvanām mājiniekus, apsveicam dzimšanas dienā jaunāko dēlu Arvi, kuram paliek 17 gadu, un lielo meitu Kristīni vārdadienā. Ainažu veikalā iegādājamies nedaudz pārtikas un dodamies pāri robežai.
Rindā pie prāmja
Cauri Pērnavai izbraucam bez aizķeršanās un neapstājušies laižam līdz pat Virtsu ostai. Iestājamies auto rindā pie prāmja zem uzraksta “Ūld” (virs blakusrindas ir uzraksts “Bron”) un tikai tad noprotam, ka tajā rindā gaida tie, kas biļetes rezervējuši iepriekš internetā vai pa telefonu. Kasē par biļetēm samaksājam 170 kronu (70 kronu divām personām un 100 kronu par automašīnu). Kasē jāuzrāda auto dokuments, kuru norāda biļetē. Sarunāties var gan angļu, gan krievu valodā. Iegādājušies biļetes, sēžamies mašīnā un gaidām… Plkst. 12.30 sākas kustība. To regulē nopietni vīri zaļās vestēs. Uz prāmja arī regulē kustību un norāda vietu, kur novietot automašīnu. Prāmji te ir vairāki. Kustība notiek raiti. Un tad jau sākas ceļš uz Kuivastu ostu.
Muhu sala — trešā lielākā
Pēc pusstundu ilgas vieglas šūpošanās piestājam pie Kuivastu mola. Noripinām no prāmja un braucam Kuresāres virzienā. Muhu sala, uz kuras esam, ir trešā lielākā no vairāk nekā 1500 Igaunijas salām. Tur var apskatīt Juhana Smūla māju—muzeju, Ēmu dzirnavas Nautsē un Svētās Katrīnas baznīcu Līvā, kas celta 1267. gadā agrīnās gotikas stilā, kā arī salas dienvidos esošo Padastes muižu, celtu 1875. gadā. Taču stiprā lietus dēļ mēs Muhu salā neapstājamies un pa uzbūvēto dambi, kura abās pusēs stiepjas augstas niedru audzes, iebraucam Sāremā salā.
Pirmā pieturvieta mums ir Valjala. Piestājam pie grandiozas baznīcas, kura būvēta 13. — 14. gadsimtā. Šī baznīca ir senākā mūra celtne salā ar unikāliem 800 gadu veciem sienu gleznojumiem. Iekšā skan ērģeļu mūzika. Dežurējošā jaunkundze aicina mūs iekšā. Pustumsa, vēsums un ērģeļmūzika noskaņo īpaši. Pēc afišām noprotam, ka te notiks koncerts.
Pa ceļam piestājam “uzmest aci” Kojalas muižai. Iekšā gan netiekam. Ēka ir interesanti veidota, bet tai ir vajadzīgs remonts, kā arī apkārtnes sakopšana.
Foto uz krātera fona
Drīz vien nonākam pie Kāli meteorīta krātera. Ap krāteri ir izveidojies mazs ciematiņš ar skolu, veikaliņiem, krodziņu, muzeju, stāvlaukumu. Apmeklētāju ir daudz, lai arī līst “kā pa Jāņiem”. Redzamas mašīnas ar Somijas, Holandes un Latvijas numuriem. Ikviens apmeklētājs vēlas nofotografēties uz krātera fona. Arī mēs to darām. Par Kāli meteorītu zinātnieki spriež: to ir redzējuši krītam arī senie grieķi. Tāpēc sacerējuši mītu par Faetonu, kurš nav savaldījis sava tēva Saules ratu zirgus un nogāzies no debesīm. Īstenībā 46 tonnas smags akmens ar ātrumu 10 — 20 metru sekundē atmosfērā sadalījies neskaitāmos gabaliņos. Lielākie gabali zemē izsituši deviņus krāterus, un lielākais no tiem ir 110 metru diametrā. Apaļais ezeriņš var būt līdz 20 metriem dziļš. Visapkārt savandīti dolomīta bluķi. Pirms doties prom no šīs vietas, pāriem iesaka sadoties rokās un divas reizes apiet apkārt krāterim, tad gadu nestrīdēšoties.
Šo vietu es biju apmeklējis pirms 25 — 30 gadiem. Es zināju, kas ir gaidāms, bet mana sieva Anita jūtas vīlusies. Viņa cerēja ieraudzīt kaut ko grandiozāku.
Vislabāk saglabātā pils
Nākamā pietura ir Kuresāre. Nelielas problēmas sagādā piebraukšana pilij, bet vietējie iedzīvotāji ir atsaucīgi, un jau drīz vien stāvlaukumā pie arhibīskapa pils novietojam arī savu mašīnu.
Biļetes cena diviem apmeklētājiem — 100 kronu (ap 5 lati). Cietoksnis senos laikos bijis pamatīgi nocietināts. Lieli dolomīta aizsargvaļņi, grāvji, mūri un nolaižamās dzelzs restu durvis. Pils ir vislabāk saglabājusies visā Baltijā. Staigājam pa pils ejām, zālēm, velvēm, ielūkojamies drūmajā lauvu bedrē. Tā staigādami, beigās iznākam ārā pilnīgi citā vietā. Pirmajā brīdī nesaprotam, kur esam, bet nekas — apejam riņķi pa pils valni. Apmeklētāju ir daudz, tāpēc jau arī notiek vērienīgi ostu paplašināšanas darbi un prāmju kustības attīstība.
Pilsētiņa Kuresāre (latviski Dzērvju sala) ir saukta gan par Ārensburgu, gan Kingisepu. Tajā mīt ap 16 000 iedzīvotāju. Te ir dzimis slavenais krievu admirālis un jūrasbraucējs fon Belinghauzens. Joprojām te dzīvo popzvaigzne Ivo Linna. Pilsētiņā ir luterāņu un pareizticīgo baznīcas. 19. gadsimta vidū cars par pāriešanu pareizticībā piesolīja laivu un zemi. Igauņiem tas licies izdevīgi. Kaut kas līdzīgs notika arī Latvijā.
Upurē jūras dievībām
Pametuši pilsētiņu, nedaudz maldāmies, līdz nākas jautāt ceļu vietējiem iedzīvotājiem. Beidzot nonākam uz ceļa, kas ved uz Pangas klintīm. Pa ceļam redzama norāde uz dižakmeni Turisenīdi Kivi. Piestājam, apskatām. Akmenim virsū gan bez citu palīdzības netikt. Drīz vien esam sasnieguši Pangas klintis. Senāk, tā saucamajos pagānu laikos, tās uzskatīja par svētām. Nostāstos teikts, ka te notikušas upurēšanas jūras dievībām. Tas ir stāvkrasts, vietām redzami pat līdz 22 metriem augsti klints atsegumi. Stāvvieta ir sakopta, norobežota ar akmeņu krāvumu. Jūtams, ka tūristus te gaida. Netālu ir bāka, bet apmeklētājiem tā ir slēgta. Darbojas automātiskajā režīmā. Mūsu uzmanību saista zemas vēja izlocītas priedes.
Tā kā līdz tumsai vēl tālu, dodamies apskatīt Anglas vējdzirnavas. Sāmsalu mēdz dēvēt par vējdzirnavu zemi. Kādreiz salā vienkāršas koka vējdzirnavas bijušas saslietas gandrīz katrā sētā. Diemžēl esam nedaudz nokavējuši, jo klāt netiekam, darba laiks ir beidzies, bet tas netraucē apskatīt dzirnavas no ceļa puses. Gar ceļmalu izveidots ļoti interesants mizotu kadiķu žogs.
Ceļam telti meža ielokā
Dzirnavas ir pēdējais objekts Sāremā salā, ko bijām nodomājuši apmeklēt, tāpēc dodamies uz Trīgi ostiņu, lai uzzinātu par prāmju kustību uz Hījumā salu. Pēdējais prāmis jau aizbraucis, “dzīvība” apklususi, tikai vēju šalkoņa, viļņu čalas un jūras putnu klaigas. Blakus molam ir neliela laivu, kuteru un jahtu stāvvieta. Krastā — miniatūras mājiņas (3×3 metri). Tajās glabā takelāžu, zvejas rīkus, laivu motorus. Var arī pārnakšņot. Saprotam, ka ir jāgaida rīts. Prāmis kursē tikai trīs reizes dienā. Pirmais — no rīta plkst. 9.30. Tā kā ir 8 vakarā, meklējam nakšņošanas vietu. Netālu no ostas meža ielokā ir telšu vieta. Tur ir galds, divi soli, ugunskura vieta un “sirdsmājiņa”. Iekārtojamies nakšņošanai, ieturam vakariņas. Ārā vēl gaišs, pastaigājoties aizejam līdz ostai, apskatām apkārtni un dodamies atpakaļ. Var iekārtoties naktsguļai, nobraukts 520 km. Pirms laišanās snaudā pārrunājam dienā redzēto. Pērn braucām ceļojumā visa ģimene, šobrīd krīze skārusi arī mūsu ģimeni, tāpēc braucam divatā, jo iepriekš bija stingri nolemts sudrabkāzu ceļojumā doties apskatīt Igaunijas salas. Vienreizēja daba ar kadiķiem un akmeņiem… Priedes ar tik mezglainiem zariem, ka taisni žēl, ka šo īpatnējo skaistumu nevar izmantot māju norāžu izgatavošanai, svečturiem vai kā vienkāršu dekora elementu.
Vecie runā krieviski, jaunie angliski
Rīts ataust saulains. Plkst. 6 esam piecēlušies, pabrokastojuši un jau plkst. 7 ieņemam rindu pie prāmja. Tāpat kā iepriekšējā ostā ir divas rindas — viena tiem, kas iepriekš reģistrējušies vai nopirkuši biļetes internetā, un otra — parastā rinda. Gaisā vējo īpatnēja smarža — smaka no jūras “mēsliem”. Tie ir ūdensaugi, gliemji, beigtas sīkās zivis, kas to rada.
Drīz vien ierodas nākamie braucēji. Viņu vidū arī kāds motociklists. Tā kā moči ir viens no maniem vaļaspriekiem, dodos to apskatīt. Tas ir “Kawasaki—500”. Mums izdodas nedaudz parunāties lauzītā angļu valodā. Līdz prāmja pienākšanai vēl kāds laiciņš jāgaida, sāku sarunu ar vēl kādu gados vecāku kungu. Vecāki cilvēki labāk runā krievu valodā, bet jaunie — angļu. Sarunas laikā salīdzinām dzīvi Latvijā un Igaunijā, pensiju apmēru, cenas un arī politiku. Vīrs ir omulīgs onkulis, kuram ir vairāk par 70 gadiem, bet pēc izskata — ap 50. Vajagot vairāk kustēties un nedaudz iedzert brandvīnu.
Pasaulē vecākā bāka
Tā sarunājoties paiet laiks, un, lūk, jau piebrauc prāmis. Kaut arī rezervēto biļešu ir vairāk, arī mēs tiekam uz prāmja. Gaidāms brauciens pa Baltijas jūru. Jūra ir mierīga, un pēc stundas mēs esam Hījumā ostā.
Pēc lasītā zinām, ka interesantāks būs salas krasts. Tur ir skaistas ainavas, plašas kadiķu audzes, bākas, peldvietas. Arī mēs nolemjam doties apkārt salai gar krastu. Tuvākajā ciematiņā Emmastē apmeklējam veikaliņu, kur iegādājamies pārtiku, un turpinām ceļu uz salas simbolu Kopu Tuletoorni — kepu ugunstorni jeb bāku. Tā būvēta 16. gadsimtā. Sākumā kā monolīts akmens klucis, kurā tika pa mazām trepītēm un kurināja uguni, lai dotu signālu jūras braucējiem. Vēlāk torņa iekšpusē izcirta kāpnes un eju ar zemiem griestiem. Kāpjot augšup, jāuzmanās, ka nesasit galvu. Tā ir pasaulē vecākā bāka, kas joprojām darbojas. Apmeklētāju ir daudz, nepārtraukti kāpj gan augšup, gan lejup. Biļete maksā 20 kronu, pensionāriem un bērniem — 10 kronu. Dodamies augšup un pēc grūta kāpiena esam torņa galā. Skats ir varens, pūš vējš un ir jāpietur cepure, lai tā neaizlidotu Baltijas jūrā. Atmiņā ataust redzētais no mūsu pašu Slīteres bākas, kad apceļojām Kurzemes skaistākās vietas. Nokāpuši lejā, iemalkojam kafiju un turpinām ceļu uz nākamo izraudzīto apskates objektu — Tahkunas bāku.
Zvans vēsta par nogrimušo “Estonia”
Salā ir piecas bākas. Tahkunas bāka ir vistālākajā ziemeļu punktā. Bāka ir no metāla baltā krāsā ar sarkanu “cepuri” galā. Ieejas maksa ir tāda pati kā iepriekšējā objektā. Kāpiens gan ir pamatīgāks. Kā saka, sirds kāpj pa muti laukā, tādēļ nākas piestāt un atvilkt elpu. Augšā ir superizjūtas — skaistums, tālums, augstums. To visu papildina stiprs vējš. Kārtējo reizi nākas nožēlot, ka nav binokļa.
Tahkunas pussalas galā smiltīs ir izlikts labirints no akmeņiem. Tas ir ļoti interesants, bet labāk pārskatāms no bākas. Pie pašas jūras ir piemineklis prāmja “Estonia” katastrofā bojāgājušajiem. Tas ir garā kātā iestiprināts zvans, kurš vējā, ja tas sasniedz tikpat ballu kā prāmja bojāejas laikā, sāk skanēt un atgādina par notikušo nelaimi. Piemineklis uzcelts 1995. gadā par Hījumā salas iedzīvotāju saziedotajiem līdzekļiem.
Uz akmens var dejot
Bākas apkārtnē ir arī Otrā pasaules kara atgādinājumi: ierakumi, bunkuri, ko raka krievu karavīri, gaidot vāciešu uzbrukumu no ziemeļiem, bet vācieši uzbruka no dienvidiem. Bija daudz kritušo. Tagad te ir atklāts militārais muzejs, kas stāsta par tā laika notikumiem.
Tālāk ceļš vijas gar jūras piekrasti, lai nonāktu pie Kukka Kivi. Tas ir varens akmens, līdz kuram no autostāvvietas pa kadiķu audzi un nelielu mežiņu jāiet puskilometrs. Uz akmens var uzkāpt pa trepītēm. Akmens augstums ir 3,1 metrs, bet apkārtmērs — 42 metri. Uz virsmas kādi seši pāri varētu lustīgi dejot. Viena akmens mala ir nedaudz ieslīpa līdzena siena. Šļūdonis simtiem gadu stūmis šo akmeni un noslīpējis malu ideāli.
Iecienīta velobraukšana
Turpinot ceļu, pabraucam garām norādei uz Mihkli muzeju, kur notika šovs “Ferma”, piedaloties Latvijas, Lietuvas un Igaunijas komandām. Toreiz uzvarēja Latvijas pārstāve.
Visu laiku ceļā sastopam velobraucējus. Brauc lielas grupas, brauc pāri, ģimenes. Visiem braucējiem ir nepieciešamais ekipējums: ķiveres, atstarojošās uzlīmes vai vestes. Arī uz ceļa zīmēm ir norādes, vai drīkst braukt blakus vai jābrauc vienam aiz otra, un tas tiek ievērots.
Tā kā ir pusdienlaiks, piestājam meža celiņā un ieturam maltīti. Pēc tam dodamies uz Sūremeisas muižu. To mēdz dēvēt arī par pili. Muižā darbojas vienīgā salas tehniskā skola un pamatskola. Apkārt ir vecs parks. Samaksājuši par ieeju, izstaigājam muižas telpas. Ēka ir veca un prasa lielu remontu. Reklāmas prospektos tā izskatās labāk. Vienā no telpām var apskatīt un nopirkt audzēkņu darinājumus — cimdus, zeķes, cepures, šalles, svīterus utt.
Mašīnas divos stāvos
Apskatījuši muižu, secinām, ka varam paspēt uz prāmi Heltermā ostā plkst. 16.30, kas dodas uz kontinentu. Piebraucot redzam, ka rindas ir garas: gan iepriekš iegādātās biļetes rinda, gan kārtējā. Biļetes cena divām personām un automašīnai ir 200 kronu. Ceram, ka prāmis varēs uzņemt diezgan daudz mašīnu. Kad pienāk mūsu rinda, ieraugām, ka klājs ir pilns, un pazib doma — netiksim, bet tad satiksmes regulētājs nosaka “upstairs”, un mēs ieraugām, ka nolaiž uzbraucamo rampu uz otro stāvu. Pa to dodamies augšup, kur nākamais regulētājs norāda vietu. Novietojuši auto, kāpjam augšup uz klāja un veicam nelielu ekskursiju pa prāmi. Kafejnīcā cienājamies ar kafiju un smalkmaizītēm. Pēc pusotras stundas brauciena esam galā.
Apšu birzs lepnums
Uzmanīgi noripinām lejā pa rampu un drīz vien jau esam krastā. Auto rinda itin naski dodas Hāpsalu virzienā. Drīz vien sasniedzam pilsētu. Hāpsalu (tulkojumā — Apšu birzs) lepnums ir bīskapa pils ar nocietinājumiem. Atstājam automašīnu vienā no stāvlaukumiem un ejam skatīties. Tornī ir pulkstenis ar kurantiem. Apkārt — vaļņi un grāvji. Pilsdrupu pagalmā notiek starptautiska suņu skate — konkurss. Ir dažādu šķirņu suņi: gan lieli, gan mazi, gan gludu spalvu, gan pūkaini un sprogaini. Pamanām arī mūsu mīļākās šķirnes — takšus un bīglus. Pirmo vietu konkursā ieņem skaistulis afgāņu kurts ar lielisku stāju un gaitu, otrajā vietā ir Lietuvas pārstāve ar īru seteru. Piedzīvojam arī amizantu skatu: mazais hins pusceļā apsēžas, un saimniecei nākas viņu nonest no laukuma klēpī.
Saule vēl ir pietiekami augstu un apspriedušies nolemjam doties mājās. Palikt vēl vienu nakti Igaunijā nav vajadzības. Sēžamies auto un meklējam izbraukšanu no pilsētas. Tā kā visi uzraksti ir igauņu valodā un ielu nosaukumi ir tikai ielas sākumā un galā, netiekam gudri, uz kuru pusi jābrauc. Pamanām ceļu policistu un jautājam angļu valodā. Nesaprot. Pāreju uz krievu valodu, un tad jau viss ir kārtībā, izstāsta godam.
Ar pāris “pitstopiem” un izdevuši atlikušās igauņu kronas Pērnavas lielveikalā par igauņu saldumiem un alu, rullējam māju virzienā. Tumsā braukt ir nogurdinoši, žilbina nenoregulētie starmeši, daži steidzīgie braucēji aizmugurē un miglas vāli virs tiltiem un ielejām. Taču viss beidzas laimīgi. Pēc plkst. 1 naktī klusām ieripojam savas mājas pagalmā. Neizņēmuši mantas no mašīnas, dodamies gulēt, lai nepamodinātu bērnus. Nogurums un sasprindzinājums, braucot tumsā, ir prasījis daudz spēka. Ekskursija ir galā, nobraukts 800 kilometru. Nav jau ļoti daudz, tik, cik maciņš atļauj. Taču, taupīgi dzīvojot, var atļauties tādu nelielu prieciņu, ko iesaku arī citiem.
Nākamajā dienā dalāmies iespaidos ar bērniem, apskatām safotografētos kadrus un… jau sākam domāt par nākamo vasaru un kādu ekskursiju. Ja dižķibele mūs nevinnēs, varbūt dosimies pretējā virzienā — apskatīt kaut ko Lietuvā.
