(1. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburaga’’ 21. septembra numurā.)
Ilgi meklē vietu
Limbažu pilsētas centrā, Cēsu un Dailes ielas krustojumā, apskatāms piemineklis Baumaņu Kārlim. 80. gadu beigās Limbažos tiek lemts par piemiņas vietas izveidi šim izcilajam cilvēkam, taču tam bija nepieciešami veseli deviņi gadi.
1989. gadā izsludināja konkursu, un 1990. gadā tika iesniegti 11 meti Baumaņu Kārļa pieminekļa izveidei, taču neviens no tiem īsti nepatika ne sabiedrībai, ne arī žūrijai, tāpēc organizēja jaunu konkursu. Šajā reizē līgumu noslēdza ar tēlniekiem Zigrīdu un Juri Rapām. Neparedzēti sarežģījumi radās, kad reformas dēļ saziedotā nauda bija jāpārvērš latos. 1995. gadā radās doma, ka piemineklis jāatklāj 1996. gada 18. novembrī. Tēlnieki tad darbu sākuši pilnībā no jauna, jo sapratuši, ka jāatmet viss liekais, jāstrādā lakoniskāk, bet tā, lai Baumaņu Kārļa tēlu “atvērtu”. Konfliktsituācija radās, kad nācās vienoties par pieminekļa novietojuma vietu un tā postamentu. No četrām piedāvātajām vietām Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija par pieņemamāko atzina pieminekļa novietošanu toreizējās grāmatnīcas durvju ailē, jo tas saistījās ar kādreizējo Saviesīgo biedrību, taču mākslinieki pret to kategoriski iebilda. Beidzot nolēma pieminekli novietot skvērā Cēsu un Dailes ielas stūrī, bet pirms tam bija nepieciešams rekonstruēt Baznīcas laukumu. Tā viss ieilga vēl teju par pāris gadiem, līdz 1998. gada 16. maijā pienāca ilgi gaidītā diena. Pieminekli atklāja toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Pilsētā ieradās ļoti daudz viesu, notika Baumaņu Kārļa piemiņai veltīts aizlūguma dievkalpojums un koncerts, vēlāk — pateicības vakars visiem, kas ziedojuši savus spēkus un līdzekļus, lai šī diena varētu pienākt. Protams, vispirms Zigrīdai un Jurim Rapām un arhitektam Aināram Āboliņam.
Baumaņu Kārļa piemineklis slēpj arī kādu jociņu. To atradīsiet, ja uzmanīgi papētīsiet granīta ozollapu vainagu postamenta pakājē. Ieraudzīsiet žurciņu. Tā tur iemājojusi atgādinājumam, cik daudz nervu mākslinieki patērējuši, lai šis darbs taptu.
Laime — šķēršļu
pārvarēšana
Ko vēl apskatīt Limbažos? Daudz laika neaizņems, ja iegriezīsieties abās baznīcās — gan luterāņu, gan pareizticīgo. Tās ir uzceltas teju līdzās. Noteikti jāapmeklē Dzīvā sudraba muzejs. Agrāk man sudrabs likās kā parasts bleķis, nekas vairāk, taču pēc muzeja apskates domas esmu mainījusi.
Dzīvā sudraba muzejs iekārtots kādreizējā rātsnamā. Tā saimnieks ir metālmākslinieks Oļegs Auzers, un te aplūkojami gan viņa lielformāta darbi, gan arī brāļa Artūra gleznas. Šajā pašā ēkā ir arī laulību reģistrācijas zāle un darbnīca topošajiem juveliermāksliniekiem. Kāpēc Dzīvā sudraba muzejs? Tāpēc, ka uz vietas tiek demonstrēts rotu tapšanas process un var apskatīt, kā sudrabs, mainot temperatūru sakaršanas vai cilvēka roku ietekmēts, pārtop par rotu, dekoru vai arī kādu citu mākslas darbu. Muzeja apskate sākas ar mīlas un draudzības vārtiem. Ozola lapas simbolizē vīrišķo, savukārt liepu lapas sievišķo. Vidū pie grēka ābola tās satiekas. Jaunajam pārim kāzu dienā pie šī koka iespējams pielodēt savas jaunizveidotās ģimenes lapiņu ar vārdiem, uzvārdiem un laulības dienas datumu. Ja piedzimst bērniņš, pie vecāku lapiņas tiek piestiprināta atvasītes lapiņa. Skaisti. Radot šādu koku ar lapiņām, nav vajadzības pie tiltiem karināt atslēgas.
Dodoties iekšā muzejā, visi tiekam pacienāti ar sudraba ūdeni. Un tad jau sākas skaistākais — darbu apskate. Nepārspīlēšu sakot, ka aizraujas elpa, redzot “bleķa” pārvērtības. Sākumā Oļegs Auzers tikai iekārtoja savu darbu izstādi bērnības pilsētā, taču tad radās ideja par muzeju un pastāvīgu ekspozīciju, kas pamazām “apauga” ar citiem darbiem. Kāpēc tieši sudrabs? Izrādās, sudrabs esot visgrūtāk veidojamais materiāls. Tieši no sudraba visgrūtāk esot rādīt kādu mākslas darbu. Kā saka pats mākslinieks, jebkurā sporta veidā sportists liek sev šķēršļus. Tos pārvarot, kļūst laimīgs, jo laime, pēc definīcijas, ir šķēršļu pārvarēšana. Vispirms Oļegs Auzers darbojies ar zeltu. Perfekts materiāls, taču sudrabs ir citāds. Lielformāta darbiem visi savienojumi, arī skrūves, top no sudraba. Ar to arī profesionālā māksla atšķiras no amatniecības, jo amatniecībā var izmantot dažādas līmes, kokus, papīrus, taču juveliermākslā ir savi noteikumi, kurus nedrīkst pārkāpt, visam jābūt vienā stilā un kompozīcijā, un tas ir ilgstošs process. Lielformāta darbos ir iespēja atspoguļot visas idejas, galvenais — parādīt tā, lai tas būtu viegli saprotams jebkuram skatītājam.
Pāris darbiem veltīšu dažus vārdus. Visvērienīgākais darbs ne tikai šajā ekspozīcijā, bet arī visā Baltijā ir “Nākotnes pils 3001”, kura radīšanai iztērēts 30 kg cēlmetāla. Sudraba pils ataino visu reliģiju simbolus. Šī brīža sabiedrībā valda valodu barjera, reliģisko uzskatu domstarpības, egoisms, cietsirdība, un no tā visvairāk cieš mūsu bērni. Cilvēku nākotni neapdraud ekonomikas lejupslīde, pārapdzīvotība, kara draudi, bet gan zemais ētikas un morāles līmenis. Tieši zemā garīgā attīstība neļauj cilvēkam dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu. Sudraba pils ir simbols nākotnes izdzīvošanai. Lai mūsu bērni, mazbērni varētu šajā pasaulē dzīvot, valodu, reliģiju, rasu dažādībai jābūt kā katras tautas kultūras mantojumam.
No piedāvājuma atsakās
Liriska atkāpe saistībā ar šo darbu. Tas savulaik iepaticies kādam arābu šeiham, kurš gribējis to no Oļega Auzera nopirkt un par to piedāvājis milzu bagātību. Pēc pārdomām mākslinieks no piedāvājuma tomēr atteicies. Tad šeihs paudis prieku, ka jūdaisma simbols pilī atainots dažus stāvus zemāk nekā musulmanisma simbols. Taču tā gan nav simpatizēšana musulmanismam. Saskaņā ar vēs-
tures avotiem jūdaisms tomēr ir senāka reliģija… Laikam šeiham tas bija piemirsies…
Vēl viens spēcīgs darbs ir “Tautas mugurkauls”. Sudrabā veidots ozola zars. Šis koks ir spēka, ilga mūža un pārticības simbols. Darbs veltīts Staļina represijās cietušajiem. Nokaltušie zari un apdzisušās sveces ataino tālajā Sibīrijā uz mūžu palikušos, tos, kuri mājās neatgriezās, savukārt lapas un zīles simbolizē bērnus un mazbērnus, kuri atceras savas saknes un svešumā palikušos senčus. Pārējos darbus jums jābrauc skatīties pašiem. Ticiet man, nenožēlosiet!
(Turpmāk vēl.)
