Koknesiete Mārīte Šitca četrus mēnešus studēja Zīgenas universitātē Vācijā. Viņa atzīst, ka tas bijis lielisks laiks, kad iegūti jauni draugi, un bijis arī daudz pārsteigumu.
Koknesiete Mārīte Šitca četrus mēnešus studēja Zīgenas universitātē Vācijā. Viņa atzīst, ka tas bijis lielisks laiks, kad iegūti jauni draugi, un bijis arī daudz pārsteigumu.
Studējot Rēzeknes augstskolā, Mārīte ieguva “Socrates Erasmus” programmas stipendiju. Tā ir studentu apmaiņas programma, saistībā ar kuru studentiem dota iespēja kādu laiku papildināt zināšanas citas valsts augstskolā. Mārīte atklāj, ka par iespēju mācīties ārzemēs sākusi interesēties jau pirmajā studiju gadā. “Citi jaunieši bija studējuši dažādās zemēs un ieteica šo iespēju izmantot. Tā kā studēju vācu valodu, izvēlējos Vāciju,” saka Mārīte Šitca.
Neesam pazīstamas, taču ar Mārīti vienojamies, ka drīkstu uzrunāt viņu ar “tu”.
Māsa vienmēr blakus
— Kas nepieciešams, lai varētu studēt ārzemēs?
— Augstskola studentiem piedāvā šādu iespēju, taču viss jākārto pašam. Es interesējos par studiju iespējām ārzemēs, kārtoju dokumentus un devos uz pārrunām. Ja nebūtu ieguvusi stipendiju, diezin vai varētu to atļauties. “Socrates Erasmus” programmas stipendija ir 500 eiro mēnesī, no šīs naudas maksāju arī transporta izdevumus, apdrošināšanu, mācību maksu (apmēram 170 eiro) un par kopmītnēm. Pirmajā mēnesī izdevumu bija vairāk, jo centos visu nomaksāt, taču vēlāk secināju, ka, taupīgi dzīvojot, var pat iekrāt. Man ļoti palīdzēja vecākā māsa Ilze, kura jau trīs gadus dzīvo un strādā Vācijā.
— Tad jau svešumā nebiji viena?
— Māsa dzīvo Manheimā, bet viņas kolēģes vecāki — Zīgenā. Viņi mani sagaidīja un parādīja pilsētu, iedeva traukus un krēslus, lai varu iekārtoties kopmītnes istabiņā. Kad notika Eirovīzijas dziesmu festivāls, mēs ar māsu to televīzijā vērojām kopā ar šiem cilvēkiem. Bija patīkami, kad vācieši sauca: “Lettland!”, vērojot mūsu puišu priekšnesumu. Svešumā nacionālās piederības izjūta ir izteiktāka, un savādi kļuva pat tad, kad reiz Minsterē kādā mašīnā dzirdēju skanam latviešu mūziku. Zīgenā ir ļoti daudz krievu, bet latviešu valodu tur bieži vis nedzird. Mēs pat uz kopmītnes durvīm uzzīmējām Latvijas karogu un uzrakstījām: “Lettland”.
Latviete ar burkāniem
— Tu Zīgenas augstskolā biji vienīgā studente no Latvijas?
— Uz Vāciju devāmies kopā ar kursabiedreni, taču viņa noslēdzās sevī, nepiedalījās pasākumos, un mani labākie draugi bija cittautieši. Apmaiņas programmas studentu vidū bija jaunieši no Francijas, Čehijas, Amerikas, Anglijas, Lietuvas, Itālijas un citām valstīm, un mēs ļoti labi sapratāmies, viens otru ātri iepazinām. Man ļoti garšo burkāni, tos bieži ņēmu līdzi pusdienām. Drīz citi studenti smējās: “Mārīte ar saviem burkāniem…”.
Vieninieks labākajai
— Vai Vācijā bija vieglāk studēt nekā Latvijā?
— Sākumā lekcijās teikto bija grūti saprast, jo pasniedzēji ļoti ātri runā. Skaidrojām, ka esam apmaiņas programmas studenti, lūdzām, vai nevar runāt lēnāk, un viņi centās. Vēlāk jau pieradām un valodas barjeras nebija.
Liela nozīme bija tam, ka biju apmaiņas programmas studente, tāpēc mums bija atlaides. Četru mēnešu laikā man bija jāiegūst 24 kredītpunkti un, ja iespējams, arī atzīmes. Es ieguvu 38 kredītpunktus un sešas atzīmes. Vācijā divus kredītpunktus var nopelnīt jau par to, ka apmeklē lekcijas, pie mums tā nav. Rudenī man arī Rēzeknes augstskolā būs jākārto daži eksāmeni, taču Vācijā pavadītais laiks un vērtējums iekļauts manā studiju programmā.
— Piedzīvoji arī kādu pārsteigumu?
— Zināju, ka Vācijā labākā atzīme ir viens, sliktākā — seši. Taču sākumā bija mazliet jocīgi, kad pasniedzējs teica: “Likšu tev vieninieku!”. Mani pārsteidza arī studentu un profesoru savstarpējās attiecības, tajās nav tik krasas robežas “students — skolotājs” kā Latvijas skolās. Pasniedzēji Zīgenā teica, lai uzrunājam viņus ar “tu”, taču es nevarēju to pieņemt. Tikai viens pasniedzējs savās lekcijās neļāva ēst, pārējiem pret to iebildumu nebija, un studenti lekcijās jutās ļoti brīvi.
Patīk “Prāta vētra”
— Ko tev devis Vācijā pavadītais laiks?
— Esmu uzlabojusi vācu valodas zināšanas un ieguvusi draugus. Tuvāk sadraudzējos ar meiteni Marī no Francijas un puisi Tomasu no Čehijas, ar kuriem joprojām sarakstos. Tomass jau sākumā mani pārsteidza. Uzzinājis, ka esmu no Latvijas, viņš datorā parādīja “Prāta vētras” klipu un teica: “Man šī dziesma ļoti patīk!”. Es priecājos braukt mājās, tomēr beigās bija skumji šķirties no jauniegūtajiem draugiem.
Mēs arī ļoti daudz ceļojām. Nedēļas nogalēs ceļot ir lētāk, vienīgi vajadzīgi domubiedri — piecu cilvēku grupa. Biļete katram maksā piecus eiro, izvēlējāmies pilsētu un devāmies to apskatīt.
Sportisks kurss
— Biežāk jaunieši izvēlas studēt kādā no Rīgas augstskolām. Kāpēc tu izvēlējies Rēzeknes augstskolu?
— Mācoties Kokneses vidusskolā, īsti nezināju, kur tālāk studēt. Jau martā iestājos Rēzeknes augstskolā un tiku budžeta grupā. Pēc vidusskolas absolvēšanas iesniedzu dokumentus arī Latvijas Universitātē un Rīgas Tehniskajā universitātē, taču abās tiku maksas grupā. Mani vecāki nevarēja atļauties samaksāt, tāpēc izvēlējos Rēzekni. Izvēli nenožēloju, jo uzskatu, ka Rēzeknē man dotas lielākas iespējas. Grupā esam tikai septiņas meitenes, turklāt visām ir līdzīgas intereses. Mācoties pirmajā kursā, kādā lekcijā vajadzēja stāstīt par sevi, un izrādījās, ka visām patīk volejbols. Esam ļoti sportisks kurss, piedalāmies volejbola sacensībās augstskolā.
— Vai esi jau izlēmusi, ko darīsi pēc augstskolas beigšanas?
— Praksē biju Kokneses vidusskolā pie skolotājas Sarmītes Stepes. Iegūšu svešvalodu skolotājas kvalifikāciju, bet neesmu pārliecināta, ka strādāšu skolā. Vēl man divi studiju gadi, pēc tam domāšu, ko darīt tālāk.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Mārīte Šitca.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1985. gada 6. februāris, Aizkraukle.
NODARBOŠANĀS: studente, mācās Rēzeknes augstskolas Pedagoģijas fakultātes svešvalodu nodaļā.
ĢIMENE: māte Mudīte — strādā Kokneses speciālajā internātskolā, tēvs Jānis — strādā saimniecībā “Bormaņi”, māsa Ilze — strādā un dzīvo Vācijā.
VAĻASPRIEKS: lasīt grāmatas, volejbols.
HOROSKOPA ZĪME: Ūdensvīrs.
